Hormoni
Hormainō - "pamudinu," "ierosinu" (grieķu val.).
Saukti arī par inkrētiem.
Fizioloģiski aktīvas vielas, kuras izstrādā iekšējās sekrēcijas dziedzeri un kuras, nokļuvušas asinīs, piedalās cilvēka un dzīvnieku organismu funkciju regulēšanā.
Vēsture. Franču zinātnieks K.Bernārs 1855.gadā ieviesa jēdzienu "iekšējā sekrēcija."
XIX gs. 80.gadu beigās sākās plaši pētījumi dzīvnieku klīniskajā un eksperimentālajā endokrinoloģijā.
1899.gadā vācu zinātnieks J.Mērings un krievu zinātnieks O.Minkovskis pierādīja, ka aizkuņģa dziedzera izņemšana dzīvniekiem rada cukura diabētu.
Liela nozīme bija krievu zinātniekam L.Soboļevam, kas 1901.gadā pierādīja aizkuņģa dziedzera saliņu iekšējās sekrēcijas lomu cukura diabētā un ieteica slimības ārstēšanā izmantot teļa aizkuņģa dziedzera ekstraktu.
Pirmais hormons, kas tika izdalīts kristāliskā veidā 1901.gadā, bija adrenalīns, 1905.gadā to jau sintezēja.
1905.gadā britu zinātnieks E.H.Stārlings ieviesa terminu "hormoni."
1921.-1922.gados kanādiešu zinātnieki F.G.Bantings, Č.H.Bests un Dž.Dž.Maklauds izdalīja no aizkuņģa dziedzera hormonu insulīnu un sāka to izmantot cukura diabēta ārstēšanā.
Hormonu izdalīšana, to struktūras pētīšana ļāva iegūt daudzus hormonus ķīmiskā ceļā un izpētīt to darbības mehānismus, ka arī precīzāk noteikt katra dziedzera nozīmi.
Hormonu noteikšanai mūsdienās izmanto radioimunoloģijas, spektrofluorometrijas, hromatogrāfijas u.c. metodes.
Hormonu īpašības ir dažiem biogēnajiem amīniem.
Adrenalīns.
Adrenokortikotropais hormons.
Androgēni.
Estradiols.
Estriols.
Estrons.
Estrogēni.
Parathormons.
Progesterons.
Steroīdie hormoni.
Tiroksīns.
