Epidēmijas
Epidēmia - grieķu val.
Infekcijas slimību plaša izplatīšanās, kas ievērojami pārsniedz parasto saslimšanas līmeni attiecīgajā apvidū.
Epidēmiju cēlonis ir epidēmiskā procesa virzītājspēku (infekcijas avota, pārnešanas mehānisma, iedzīvotāju uzņēmības) aktivēšanās, ko izraisa dabas (klimata, bioloģijas) vai sociālekonomiski (sanitārija, demogrāfija) faktori. Sociālekonomiskajiem faktoriem ir īpaša nozīme kara un bada laikā, arī dabas katastrofas (plūdu, zemestrīču) gadījumā.
Ja epidēmija aptver vairākas valstis vai kontinentus, to sauc par pandēmiju.
Vēsture. Pirmās liecības par infekcijas slimībām ir ap 12 000 gadu vecas, infekcijas pēdas konstatētas arī Senās Ēģiptes apbedījumos. Kopumā tās atņēmušas vairāk dzīvību nekā visi kari kopā.
Pirms cilvēce savos pētījumos bija noskaidrojusi patiesību, tika uzskatīts, ka epidēmijas ir neizbēgams Dieva sods. Viduslaikos sprieda, ka mēris ceļas no ļaužu bezdievības un pārmērīgas izlaidības.
Postošākās epidēmijas cilvēces vēsturē bija buboņu mēra epidēmija viduslaikos (Zemgalē un Kurzemē miruši ap 200 000 cilvēku) un spāņu gripas epidēmija 1918.-1919.gados (mirušie bija 50-100 miljoni, inficējās 30% planētas iedzīvotāju).
Epidēmijas var būt īslaicīgas (uzliesmojumu veidā) vai ilgstošas. To intensitāte atkarīga no slimības izplatīšanās veida un apstākļiem, pretepidēmisko pasākumu efektivitātes.
Daudzu infekciju briesmas tika stipri mazinātas lidz ar vakcinācijas kā metodes atklāšanu.
Saites.
Infekcijas slimības.
