Ežgalvītis
Spargánium.
Analīzes paņemtas 3 dažādās, apmēram 30 000 gadu vecās vēlā paleolīta apmetnēs – Bilančino apmetnē Sjēves upes ielejā Itālijā, Kosteņkos pie Donas upes Voroņežas apgabalā Krievijā un Pavlovā Čehijas Morāvijā. Visās apmetnēs tika atrasti akmeņi vai akmens rīki, kurus izmantoja augu smalcināšanai. Ar optisko un elektronisko mikroskopu palīdzību paraugos no šiem akmeņiem tika konstatētas cietes granulas. Izdevās arī noteikt augu sugas, no kurām tās cēlušās. Itālijā tās bija īskājes – savvaļas graudaugi, kas joprojām aug apkārtējās pļavās. No tiem tika izmantotas sēklas – graudi. Cits augs – vilkvālīte, kam ir ar cieti bagātas saknes. Pēc cietes tika noteikts vēl viens augs – ežgalvītis, kam ir ar cieti bagātas saknes. Kostjonkos pārtikā lietoja ķekarpapardi (Botrychium), bet Čehijā - gan vilkvālīti, gan ķekarpapardi.
Ar cieti bagātās vilkvālītes saknes pēc uzturvielu bagātības tikai nedaudz atpaliek no kviešiem, tāpēc šie augi bija ļoti nozīmīgs barības avots. Lai pagatavotu no saknēm miltus, tos vajadzēja attīrīt no zemes un mizas, izžāvēt un sasmalcināt. Pēc sakņu sasmalcināšanas iegūtos miltus vajadzēja termiski apstrādāt, lai varētu kādu laiku glabāt. Pētnieki uzskata, ka vēlā paleolīta cilvēki to visu jau prata darīt, zināja, kā labāk gatavot un glabāt miltus un kā no miltiem kaut ko pagatavot – cept vai vārīt. Šīs zināšanas palīdzēja cilvēkiem iegūt lielāku neatkarību no mainīgajiem vides apstākļiem.
