Embrioģenēze
Embryon ("dīglis" - grieķu val.) + genesis ("dzimšana" - grieķu val.).
Bioloģijā tā sauc dīgļa (embrija) attīstības procesu, kas notiek mātes organismā vai olas apvalkos ārpus mates organisma.
Embrioģenēzes laikā no olšūnas izveidojas daudzšūnu organisms, kam ir sarežģītas orgānu sistēmas un kas spēj eksistēt patstāvīgi. Visiem dzīvniekiem embrioģenēzē ir šādas stadijas:
- apaugļošanās vai olas aktivācija (partenoģenozes gadījumā);
- drostalošanās;
- gastrulācija;
- organoģenēze, kas beidzas ar izšķilšanos vai piedzimšanu.
Apaugļošanās laikā saplūst kopā olšūnas un spermatozoīda haploidālie hromosomu komplekti, un jaunais organisms iegūst abu vecāku īpašības. Drostalošanās procesā olšūna daudzkārt dalās, izveidojas daudzšūnu dīglis; tā šūnas sāk diferencēties (vienveidīgajā dīgļa materiālā rodas kvalitatīvas pārmaiņas) un iegūst jaunas, atšķirīgas īpašības, kas nosaka jaunā organisma orgānu veidošanos tālākajās embrioģenēzes stadijās.
Gastrulācijas laikā veidojas dīgļlapas; ārējā - ektoderma, iekšējā - entoderma un starp tām vidējā - mezoderma. Organoģenēzē no dīgļlapām veidojas orgāni un to sistēmas; notiek plaša šūnu migrācija un pārveidošanās. Agrajās embrioģenēzes stadijās dažādu dzīvnieku dīgļi savstarpēji ir līdzīgāki nekā pieauguši indivīdi. Pārmaiņas, kas notiek dzīvnieku embrioģenezes laika, ļauj daļēji izsekot pārmaiņām, kādas notikušas ar šiem dzīvniekiem evolūcijas procesā. Galvenā nozīme embrioģenēzē ir ģenētiskajai informācijai, pēc kuras notiek gēnu aktivācija un aktīvo specifisko olbaltumvielu sintēze. Embrioģenēzes mehānisma pētīšanā vēl daudz risināmu problēmu.
Zināmā posmā peļu agrīnajā embrioģenēzē, kā arī drozofilas vēlākā attīstībā šūnu dalīšanās notiek bez centrosomu līdzdalības.
Saites.
Embrioloģija un embriologi.
