Elektrodi
"Elektr[ība] + hodos ("ceļš" - grieķu val.).
Elektrību vadošs konstruktīvais elements, ar kuru kādā vidē - vakuumā, gāzē, šķidrumā vai cietvielā (piemēram, elektronu lampās, gāzizlādes lampās, galvaniskajos elementos, pusvadītāju ierīcēs) pievada, stūrē (regulē) vai no tās izvada elektrisko strāvu.
Terminu ieviesis M.Faradejs.
Elektrodu ar negatīvu elektrisko potenciālu sauc par katodu, bet ar pozitīvu potenciālu - par anodu. Stūrējošo elektrodu sauc par tīkliņu (elektronu lampās), emiteru (tranzistoros), vadības elektrodu (tiristoros).
Katodu formu, izmērus, konstrukciju un materiālu nosaka to lietojums. Parasti elektrodus veido no metāla plāksnes, stieņa, cilindra vai stieples. Gāzizlādes lampās par katodu lieto arī šķidru dzīvsudrabu. Elektriskā loka krāsnīs lieto grafīta vai ogles elektrodus. metināšanas elektrodi parasti ir metāla stieples ar īpašu pārklājumu. Zemēšanas elektrodi ir metāla kopne vai plāksne, ko ierok zemē.
Par elketrodiem dēvē arī galvanisko elementu un elektrisko akumulatoru aktīvās daļas. Tagad meklē iespējas kā modernus supervadīutājus elektrodus gatavot no grafēna.
Elektrodu procesi. Oksidešanās vai reducēšanās reakcijas, kas notiek uz robežvirsmas starp elektrodu un elektrolītu un kurās elektrods piedalās lādiņpārnesē. Apgriezeniskas elektroķīmiskas reakcijas laikā katodprocesā (tiešajā reakcijā) notiek elektronu pievienošanās vielas oksidētajai formai un tās reducēšanās; anodprocesā (pretreakcijā) - elektronu atdošana elektrodam un vielas reducētās formas oksidēšanās.
