Eigēnika
Eugenēs - "dižciltīgs," "labas sugas." (grieķu val.).
Mācība par ģenētisko principu izmantošanu cilvēku populāciju iedzimtības īpašību uzlabošanā.
Eigēnikas principus, balstoties uz Č.Dārvina evolūcijas teorijas likumiem, izstrādāja angļu dabaszinātnieks F.Galtons XIX gs. beigās. Tās uzdevumos ietilpst cilvēka evolūcijas pētīšana un ģenētiskā sloga samazināšanas metožu izstrādāšana.
To var iedalīt pozitīvajā un negatīvajā. Pozitīvā eigēnika pētī iespējas kā pavairot vai saglabāt alēles, kas nosaka vēlamos fenotipus.
Negatīvā eigēnika pētī metodes, ar kurām var aizkavēt nevēlamu fenotipu izplatīšanos un palielināšanos. Viena no negatīvās eigēnikas metodēm ir ierobežot bērnu dzimšanu personām, kam ir iedzimti fiziski un psihiski defekti. Ieviešot eigēnikas programmas, dažās valstīs aizliedza precēties personām ar noteiktām iedzimtām slimībām vai pat pieņēma likumus par psihiski slimo un garīgi atpalikušo indivīdu piespiedu sterilizēšanu. Vairāki praktiski eigēnikas pasākumi (sterilizācija u.c.), ko sāka realizēt XX gs. 1.pusē, bija priekšlaicīgi un kļūdaini, jo vēl nebija izpētīti iedzimtības likumi.
Eigēnikas sasniegumu falsificēšanas rezultātā ar eigēnikas nosaukumu XX gs. sākumā radās antizinātniskas un antihumānas teorijas, piemēram - sociāldarvinisms. Tādas teorijas izdarīja kļūdainus pieņēmumus, ka negatīvas sociālas parādības (žūpošana, noziedzība) ir novēršamas ar eigēnikas metodēm.
Mūsdienās eigēnikas pasākumus veic medicīniski ģenētiskā konsultēšana.
Saites.
Ģenētika.
