Aliens

Ekvadora

Ecuador, Republica del Ecuador.
Valsts Dienvidamerikas ZR daļā, Klusā okeāna piekrastē.

Galvaspilsēta Kito - "ekvators" (spāņu val.). Atrodas gandrīz 3000 m augstumā.

Nauda. No 1884.-2000.gadam valsts nauda bija sukre, kas bija nosaukta par godu Bolīvijas prezidentam Antonio Hosē Sukrem. Tagad kā maksāšanas līdzekli izmanto ASV dolāru.

Iedzīvotāji. 7,8 miljoni (1978.g.). Konsolidējušies no spāņu un indiāņu metisiem, indiāņiem (kečviem), eiropiešu ieceļotāju pēctečiem, mulatiem, nēģeriem.
41% metisu (galvenokārt Andos), 39% indiāņu (Andos, Orjentē), 10% kreolu (pilsētās), 10% nēģeru un mulatu (piekrastē).
Indiāņi - kečvi, hivari (Ekvadoras dienvidos). 
Visbiezāk apdzīvotā valsts Dienvidamerikā - 48,5 cilvēku uz viena km2.

Ģeogrāfija. Robežojas ar Kolumbiju un Peru, tai pieder Galapagu salas.

Valsts iekārta. Ekvadora ir republika. Valsts un valdības galva ir prezidents, ko ievēlē uz 5 gadiem. augstākais likumdevēja orgāns ir vienpalātas parlaments - nacionālā pārstāvju palāta ar 69 deputātiem, ko ievēlē uz 5 gadiem. Tagadējā konstitūcija pieņemta 1978.gada 15.janvārī, spēkā kopš 1978.gada 10.augusta.

Vēsture. Senatnē tagadējās Ekvadoras teritorijā dzīvoja indiāņu ciltis - kara, širi, tumbe, kitu u.c., kas nodarbojās ar zvejniecību, medniecību un zemkopību. Par pirmskolumba laiku nav saglabājušās folklora un nekādas rakstītas vēstures liecības, bet materiālā kultūra raksturojas ar statuetēm, ģeometriskiem ornamentiem rotātām vāzēm, akmens figūrām un stēlām, zelta un sudraba izstrādājumiem.
I g.tk.pmē. beigās izveidojās indiāņu cilšu savienība - Kitu valsts, kuru XV gs. beigās to iekaroja inki.
1526.gadā Ekvadoras teritorijā ieradās spāņu konkistadori.
1532.gadā cita konkistadoru ekspedīcija sāka Kitu iekarošanu. Koloniālā perioda vēsturisko hroniku un reliģisko sacerējumu autori bija P.Sjesa de Leons, G.de Viljarroels.
1563.gadā iekarotā teritorija tika nosaukta par Audjensija Kito un pievienota Peru vicekaralistei.
1592.gada sacelšanās laikā pirmo reizi tika izvirzīta prasība atdalīties no Spānijas.
1718.-1723.gados un pēc 1739.gada ietilpa jaunās Granādas vicekaralistē. Indiāņus pievērsa katoļticībai. Tika ieviestas dažādas feodālās ekspluatācijas formas - mita, enkomjenda u.c. Metropoles interesēs aizliedza tirdzniecību, daudzu lauksaimniecības kultūru ražošanu.
1765.gada Kito pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju sacelšanos atbalstīja kreolu buržuāzija.
1783.gadā sacēlās arī kalnu rajonu indiāņi.
XVIII gs. saistāms ar H.B.Agirres dzeju, H.de Velasko darbu "Kitu karaļvalsts vēsture" (1789.g.), E.de Santakrusa i Espeho publicistiku.
1809.gadā sacelšanās tika apspiesta, bet patriotu karaspēka cīņa pret Spāniju turpinājās. Neatkarības cīņu laikā patriotisku dzeju rakstīja H.H.de Olmedo.
1822.gadā ar S.Bolivāra karaspēka palīdzību spāņu karaspēks tika sakauts, atbrīvoja arī Kito provinci - tagadējo Ekvadoru. Pēc atbrīvošanās no spāņu kundzības Ekvadora (Kito apgabals) ietilpa Lielajā Kolumbijā.
Patriotiskie spēki noraidīja Lielās Kolumbijas un Peru pretenzijas uz šo teritoriju un 1830.gadā izveidoja neatkarīgu Ekvadoras republiku (Ecuador - "ekvators" spāņu val.). Par pirmo valsts prezidentu kļuva H.Floress (1830.-1835.g. un 1839.-1845.g.), kas aizstāvēja  bagāto zemes īpašnieku un augstākās garīdzniecības intereses.
Kopš 1832.gada Ekvadorai pieder Galapagu salas.
Kapitālisma attīstība. XIX gs. beigās Ekvadorā strauji attīstījās kapitālisms. Naftas rūpniecībā, zelta ieguvē, plantāciju saimniecībā un transportā par noteicošo kļuva ārvalstu Lielbritānijas un ASV kapitāls.
1861.gadā nodibināja Konservatīvo partiju, 1878.gadā - Liberāli radikālo partiju.
1851.-1860.gados tika veiktas liberālās reformas - 1852.gadā atcēla verdzību, reorganizēja armiju, no valsts izdzina jezuītus.
No 1884.-2000.gadam valsts nauda bija sukre, kas bija nosaukta par godu Bolīvijas prezidentam Antonio Hosē Sukrem. Tagad kā maksāšanas līdzekli izmanto ASV dolāru.
1895.-1901.gados un 1906.-1911.gados tika veiktas citas reformas - no valsts atdalīta baznīca, baznīcu latifundiju daļēja nacionalizācija, jaunas armijas izveidošana, dzelzceļu būvēšana, skolu dibināšana u.c. Tās veicināja Ekvadoras ekonomisko un kulturālo attīstību.
1929.-1933.gadu pasaules ekonomiskā krīze vājināja valsts ekonomiku, samazinājas kakao noiets pasaules tirgū.
II Pasaules kara laikā. 1942.gadā pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Vācijas bloka valstīm. Pēc 1944.gada bruņotās sacelšanās Gvajakilā tika gāzta no 1940.gada pastāvošā K.A.Arrojo del Rio diktatūra.
1944.-1946.gados pie varas bija H.M.Velasko Ibarras sastādītā koalīcijas valdība, kuras sastāvā bija arī komunisti. 1945.gadā tika pieņemta demokrātiska konstitūcija, bet 1946.gadā H.M.Velasko Ibarra to atcēla.
XX gs. 50. un 60.gados pastiprinājās Ekvadoras atkarība no ASV monopoliem. 1952.gadā ar ASV tika noslēgts militārs pakts.
Piemēram, 1956.gadā 5 amerikāņu misionārus nogalināja gvarānu indiāņi Ekvadorā. 
1963.gadā apvērsuma rezultātā pie varas nāca militāra hunta, tika aizliegtas daudzas organizācijas.
Huntas represīvā politika veicināja cīņu par demokrātiskām reformām un 1966.gadā huntu no varas gāza. Prezidenta O.Arosemenas Gomesa (1966.-1968.g.) un H.M.Velasko Ibarras (1968.-1972.g.) darbības laikā tautas masu stāvoklis neuzlabojās. 70.gadu sākumā faktiski izzuda atšķirība starp konservatīvajiem un liberāļiem.
Pēc ģenerāļa G.Rodrigesa Laras valsts apvērsuma 1972.gadā valdība realizēja nacionālās suverenitātes politiku, lai aizsargātu Ekvadoras nacionālās bagātības - naftas rūpniecībā ierobežoja ārzemju monopolu darbību. Nostiprināja arī valsts ekonomikas sektoru, 1973.gadā pieņēma attiecīgu agrāro likumu, 1974.gadā - likumu par kalnrūpniecības nacionalizāciju un likumu par valsts kontroles ieviešanu zvejniecībā un zivjrūpniecībā. Tika atjaunota 1945.gada konstitūcija.
1976.gada janvārī G.Rodrigess Lara atkāpās no amata un varu pārņēma Augstākā valdības padome: tajā ietilpa trīs bruņoto spēku veidu - sauszemes karaspēka, JKS un GKS komandieri ar viceadmirāli A.Povedu Burbano priekšgalā.
1979.-1981.gados prezidents bija H.Roldoss Agilera.
Kopš 1981.gada prezidents bija O.Urtado Larrea.
Rafaēla Korea valdīšana (2007.- patlaban).
Šodien lielākos ienākumus gūst no naftas un banānu eksporta. Tā ir 21.lielākā naftas eksportētāja valsts un 3.lielākā banānu eksportētāja. 

Reljefs. Ekvadora atrodas abpus ekvatoram. Krasta līnija izrobota - Gvajakilas līcis. Piekrastē 50-150 m plata un 800 km gara zemiene Kosta, ko šķērso Krasta Kordiljeras. Vidusdaļā Sjerrā - Andu Rietumkordiljēra un Austrumkordiljēra, starp kurām ir ap 3000 m augsta, līdz 50 km plata ieleja. kordiljēru iekšējās nogāzēs paceļas vairāk kā 30 vulkānu - aprimušais Čimborasa vulkāns (6267 m), aprimušais Kajambe (5796 m), darbīgais Kotopakss (5897 m) un darbīgais Antisanas vulkāns (5704 m).
Austreņu daļā Andu priekškalnu līdzenums Orjente 180-700 m vjl.

Izrakteņi. Nafta, dabasgāze, brūnogles, sērs, zelts, sudraba, vara, molibdēna, antimona, platīna, svina un cinka rūdas, alva, gvano (Galapagu salās).

Klimats. Piekrastē mēneša vidējā temperatūra 23-27oC, nokrišņi samazinās no 1400 mm/gadā ziemeļos līdz 100 mm/gadā dienvidos. Andos mēneša vidējā temperatūra  ap 13oC, Kito diennakts temperatūras svārstības 11-13oC. Nokrišņi 1200 mm/gadā ziemeļos, 400 mm/gadā dienvidos, līdz 6000 mm/gadā austreņu nogāzē.
Orjentē karsts un mitrs klimats, nokrišņi 3000-4000 mm/gadā.

Hidroloģija. Blīvs upju tīkls - Amazones un Maranjonas pietekas (Napo, Putumajo, Pastasa), Gvajasa, Esmeralda.

Daba. Ekvadora ietilpst Neotropiskajā floristiskajā un zooģeogrāfiskajā apgabalā. Piekrastes ziemeļos atrodas mitrie tropiskie meži, centrālajā daļā vasarzaļie meži, savannas, DR - pustuksneši. Kalnos līdz 3000 m vjl. meži - hinīnkoki, palmas, balsa, kaučukaugi; augstāk - ekvatoriālās augstkalnu pļavas paramas; virs 4250 m austreņu daļā un 4700 m rieteņos - mūžīgais sniegs. Ieplakās stepes - hoija. Orjentē mitrie tropiskie meži hileja. meži aizņem ap 80% valsts teritorijas.
Bagāta fauna. Galapagu salu nacionālais parks, Kajapasas rezervāts.

Aplūkojamie objekti. 
Kito. Īsi pirms nāves 1525.gadā tēvs Vaina Kapaks sadalīja Inku impēriju saviem diviem palikušajiem dēliem: Atavalpa saņēma ziemeļu daļu ar centru Kito, bet Vaskars - dienvidu daļu ar centru Kuskā. Tas noveda pie plaša pilsoņu kara, kura laikā arī ieradās spāņu konkistadora Pizarro ekspedīcija.
Ekvadoras galvaspilsēta. Atrodas 2850 m augstumā. Tās fonā atrodas sniegiem klātas virsotnes.
      Vecpilsēta. Te dominē zeltā mirdzošas koloniālā perioda baznīcas.
     
Piscinas. Dabiskie karsti avotu baseini ārpus pilsētas. Ceļā pusotru stundu, tie ir augstu kalnos.
Kaut kur atrodas lielas akmens galvas – cilvēku sejas ar jaguāra ilkņiem.
Kotopaksa vulkāns. Visaugstākais darbojošais vulkāns pasaulē (pāri par 5800 m).
Čimborasa vulkāns. 4800 m.
Gvjakila. Ekvadoras tūristu galvaspilsēta.
Čaks. Laikam augstākais vulkāns Ekvadorā, no tā savu pseidonīmu paņēmis latviešu dzejnieks Aleksandrs Čaks.
Papallakta. Karstie avoti.
Banosa. Kalnu kūrortpilsētiņa.
Pastazas aiza.
Velna ūdenskritums. Pailon de Diablo.

Ekvadoras piramīdas. Tādas esot uzietas Ekvadoras džungļos. Laikam ir divas tādas vietas - 150 piramīdas pie Ulpano upes Ekvadoras austreņos un Kaškavaja Piramīdu komplekss uz ekvatora.

Čimbaroza Valsts dabas parks. Chimborozo. Vulkānu alejas skats, vikuņju bari un Čimbaroza sniegotā virsotne (6263 m) - augstākais vulkāns Ekvadorā un augstākais kalns pie ekvatora, kura virsotne vienlaikus ir tālākais punkts no Zemes centra.

Kvilotoja krātera ezers. Laguna Quilotoa. Zilganzaļi ūdeņi veido vienu no skaistākajiem skatiem Ekvadorā.
Canon  del Rio Toachi. Savdabīgs.
Pujili tirgus. Šai ciematā svētdienās notiek viens no kolorītākajiem indiāņu tirdziņiem valstī.
Kotopaksa Valsts dabas parks. Cotopaxi. Te starp kalnu un vulkānu ainavām izceļas sniegotais Kotopaksa vulkāns.
Limpiopungo lagūna. Ezers, kura ūdeņos skaidrā laikā spoguļojas Kotopaksa vulkāns.
Ekvatora līnija. Uz tās Mitad del Mundo piemineklis.

Veselības un ilgmūžības ieleja. Ilgdzīvotāju koncentrācijas vieta, neliels apvidus Ekvadoras dienvidos ar it kā labu iedarbību uz cilvēku veselību. Augstkalnu ciems Vilkabambas krastos, 1500 m augstumā. Pirmo reizi pasaule par to uzzināja 1971.gadā franču žurnāls Paris Match publicēja līdz tam tikai vietējiem mediķiem zināmos datus, rakstu papildinot ar 17 ilgdzīvotāju fotogrāfijām. Ciemam pievērsa uzmanību tautas skaitīšana, kas konstatēja lielu ilgdzīvotāju īpatsvaru 100-130 gadu vecumā. Toreiz tika apsekoti 628 ciema iedzīvotāji, tiem netika uzietas nekādas SAS saslimšanas un citas slimības pavisam nelielā daudzumā. 
Kā skaidrot ciema ilgdzīvošanu? Pirmkārt, iedzīvotāji praktiski nav pazīstami ar mūsdienu civilizāciju, neviens no ciematniekiem ne reizi dzīvē nav redzējis ārstu. Dzīvo pēc Saules, dienā strādā tabakas un kafijas plantācijās. Pārtiek no vietējiem augļiem un dārzeņiem, gaļu reizēm pērk kaimiņu ciemā.
Zinātnieki uzskata, ka ilgdzīvošanas iemesls slēpjas klimatā. Tā vai citādi, bet tūristu pieplūdums ciemā vēl nav vērojams.

Kuenka.
      Sv.Marijas Auksiladoras baznīca. "Nabadzīgo baznīca." Šīs baznīcas pagrabos tiek glabāta daļa no tēva Krespī kolekcijas.

Galapagu salas. Ekvadorai piederošs salu arhipelāgs Klusajā okeānā.

Tradīcijas.
      Panamas cepure. Vasaras platmales. Par spīti madinošajam nosaukumam, šī galvassega nāk no Ekvadoras. Labākais šo cepuru modelis tiek saukts par Montecristi, bet otrs labākais - Cuenca. Tās mēdz dēvēt arī par hipihapām, tāpat kā pilsētu Ekvadorā, kas ir viens no šo cepuru ražošanas centriem. Nosaukums "panamas" nāk no tā, ka Panamas kanālu rokošiem strādniekiem bija tādas platmales.
Šo cepuru izgatavošanā izmanto šķiedras, kuras iegūst no Centrālamerikā augošām palmām Carludovica palmata.

Ekvadoriešu ēdieni.
      Guava – zaļu un smagu pupu virtenes. Tās nevarot nopirkt veikalos, bet tikai no indiāņiem uz ielām grozos, kas runā smalkās, bērnišķīgās balsīs. Viņi tās vāc augstu kalnos. Esot saldas, garšīgas, iesaka pagaršot.
      Guanabana.
      Uvija.
      Mora.
      Naranhija.
      Takso.
      Guatita – govs kuņģis, ēdiens restorānā.