Aliens

Jaunatrasts "Poēmas par Gilgamešu" pants apraksta dievu mežu kā trokšņainu vietu

Atklājums, kas izdarīts, pateicoties vēstures muzeja darījumam ar kādu kontrabandistu, sniedz jaunu ieskatu notikumos, kuri aprakstīti vienā no pasaulē slavenākajiem stāstiem - "Poēmā par Gilgamešu."

Jaunatklātā māla plāksnīte atklāj jaunu, līdz šim nezināmu nodaļu seno mezopotāmiešu episkajā poēmā. Dievu mežs, kuru parasti iedomājās, kā klusu vietu, tajā attēlots spilgtās krāsās un skaņās. Jaunais pants arī atsedz iekšējo konfliktu, ko pārdzīvojuši eposa galvenie varoņi.

Eposs par Gilgamešu

"Poēma par Gilgamešu" ir seno mezopotāmiešu episkā poēma, kura tiek uzskatīta par pasaulē pirmo lielo literāro darbu. Līdz mūsdienām ir saglabājušās piecas episkas šumeru dziesmas par Gilgamešu un viņa varoņdarbiem:

• "Agas sūtņi.." (XXVI gs.pmē.);
• "Priesteris Nemirstības kalnam..";
• "Gilgamešs un debesu vērsis";
• "Gilgamešs, Enkidu un pazemes valstība";
• "Gilgamešs pazemē".

Taču izvērstāk Gilgameša varoņgaitas aprakstītas akādiešu eposā, kas saglabājies trijās versijās. Senākā versija ir datējama ar III gadu tūkstoša trešo trešdaļu pirms mūsu ēras. Pati pilnīgākā eposa versija, kas piedēvēta Urūkas priesterim Sinlikeuninam, uzrakstīta VII gs.pmē.

Akādiešu eposs sākas ar vēstījumu, ka varenās Urūkas valdnieks Gilgamešs ar savu straujo un augstprātīgo dabu ir nomocījis ne tikai savus pavalstniekus, bet arī dievus. Tāpēc dievi, lai pārmācītu Gilgamešu, radīja tam līdzvērtīgu pretinieku, Enkidu, kuram bija jāuzvar kareivīgais Urukas valdnieks. Dievu plāns neizdevās, jo abu varoņu divkauja beidzās nevis ar Gilgameša sakāvi, bet ar draudzību.

Abi kopā viņi veica daudzus varoņdarbus: cīnas ar briesmīgo Humbabu (šumeru Huvavu), nogalina debesu vērsi, kuru bija uzsūtījusi dieviete Ištara (šumeru Inanna), atriebjoties Gilgamešam par tās mīlestības atraidīšanu. Dievi par Humbabas nogalināšanu liek nomirt Enkidu. Satriekts par drauga pēkšņo nāvi, Gilgamešs jautā: "Vai es pats nemiršu, kā Enkidu? Skumjās slīgstu, no nāves baidos." Drūmu pārdomu mākts, Gilgamešs pameta Urūku un devās pasaulē meklēt nemirstību. "Dievu saimniece" Sidura, kuru Gilgamešs sastapa pēc ilgiem un briesmu pilniem klejojumiem, brīdināja varoni, ka viņa meklējumi ir lemti neveiksmei, jo, "kad dievi radīja cilvēku, viņi cilvēkam nāvi nolēma."

Dievietes vārdi Gilgamešu nepārliecināja un viņš turpināja savus meklējumus. Beidzot viņam izdevās sastapt Utnapištimu, kurš bija vienīgais, dievu aplaimotais ar nemirstību. No sentēva Gilgamešs dzirdēja stāstījumu par lieliem plūdiem. Utnapištims pateica arī to, ka Gilgameša dēļ dievi otreiz nesapulcēšoties, lai tam izņēmuma kārtā piešķirtu nemirstību. Tomēr Utnapištims Gilgamešam pavēstīja, ka okeāna dzelmē aug mūžīgās jaunības zieds. Gilgamešs ienira okeāna dzelmē, ieguva nemirstības ziedu un nolēma to nogādāt Urūkā. Taču Gilgamešam neizdevās pārnest ziedu uz Urūku, jo, kamēr varonis gulēja, to nozaga čūska. Tomēr Gilgameša meklējumi nebija bijuši veltīgi. Urūkā atgriezās pavisam cits Gilgamešs, - varonis, kurš, pēc ilgiem un grūtiem klejojumiem ieguvis gudrību un sapratni, kļuva par valdnieku, kuram rūpēja savu pavalstnieku labklājība.

Divas trešdaļas dievs un vienu trešdaļu cilvēks

Pēdējo gadu desmitu pētījumi ļauj secināt, ka Gilgamešs (akadiešu) jeb Bilgamešs (šumeru), bija vēsturiska persona, Urūkas pilsētvalsts I dinastijas piektais valdnieks, kurš dzīvoja un valdīja XXVII-XXVI gs.pmē. Taču jau XXVI gs.pmē. viņš tika ieskaitīts dievu kārtā. Par Gilgameša dievišķošanu neilgi pēc viņa nāves liecina Gilgameša "biogrāfijas" dievišķās detaļas. Gilgameša tēvs bija vēsturiski reālais Urūkas valdnieks Lugaļbanda, bet māte - dieve Ninsuna. Tāpēc Gilgamešs par divām trešdaļām bija dievs un par vienu trešdaļu - cilvēks. Viņš šai saulē nodzīvoja 111 gadus, paveikdams darbus, kas nebija pa spēkam parastam mirstīgam cilvēkam.

Ar dubļiem aplipusī plāksnīte

2011.gadā Sulaimanija (Sulaymaniyah) muzejs, kas atrodas Slemanā, Irākas kurdu apdzīvotājā reģionā, no kāda zināma kontrabandista iegādājās 80 līdz 90 māla plāksnīšu. Muzejs šajā darījumā iesaistījās, lai atgūtu vērtīgus artefaktus, kas bija pazuduši no Irākas senvietām un muzeja pēc 2003.gada 20.marta, kad valstī sākās amerikāņu militārā intervence.

Starp citām māla plāksnītēm bija viena, kas īpaši ieinteresēja Londonas universitātes profesoru Faruku Alravi (Farouk al Rawi). Ar iegravētām ķīlraksta zīmēm noklātā milzīgā māla plāksnīte bija vēl apķepusi ar dubļiem, kad Alravi informēja Sulaimanija muzeju par to, ka vienojies artefaktu nopirkt par 800 dolāriem.

Ar SOAS valodu un kultūras asociētā dekāna un "Poēmas par Gilgamešu" jaunā tulkojuma autora Endrjū Džordža (Andrew George) palīdzību Alravi plāksnītes tekstu iztulkoja piecu dienu laikā. Saskaņā ar muzeja sniegto informāciju, plāksnīte datējama ar Senbabilonijas periodu (2003.-1595.g.pmē.). Tomēr Alravi ir pārliecināts, ka negaidīti atrastā plāksnīte ir jaunāka un datējama ar Jaunbabilonijas periodu (626.-539.g.pmē.).

Jauna, iepriekš nezināma nodaļā "Eposā par Gilgamešu"

Tālāk pētot un analizējot uz plāksnītes uzrakstīto tekstu, Alravi un Džordžs atklāja, ka tā ir daļa no visiem labi zināmā stāsta par Gilgamešu.

Alravi un Džordža iztulkotais teksts, izrādās, ir agrāk nezināma daļa no eposa piektās plāksnītes, kura stāsta par Gilgameša un viņa drauga Enkidu ceļojumu uz ciedru mežu, kur abi kopā, plecu pie pleca cīnoties, nogalināja briesmoni Huvavu (Humbabu).

Jaunatklātā plāksnīte episko vēstījumu papildina ar 20 iepriekš nezināmām, jaunām rindām, kas sniedz dažas spilgtas un izteiksmīgas detaļas par meža izskatu un tajā dzirdamajām skaņām.

Stāstījums šajā plāksnītē turpinās tur, kur līdz šim zināmajā eposa tekstā bija pārrāvums. Un, no šīm nesen iztulkotājām rindām uzzinām, ka ciedru mežs nebūt nebija mierīga un klusa vietā. To pieskandināja putnu un cikāžu dziedāšana, kā arī pērtiķu kliedzieni un spiedzieni kokos, livescience.com pastāstīja Džordžs.

Parodējot dieviem piederošā ciedru meža smalko dzīvi, Huvava izklaidējās, radot meža skaņu kakafoniju, līdzīgi "Džungļu grāmatas" džungļu karalim. Tik spilgti dabas ainavas apraksti seno mezopotāmiešu literatūrā ir ļoti reti, atzīmēja Džordžs.

Jaunā, nesen atklātā eposa nodaļa sniedz vēl citas interesantas detaļas, par kurām ir atrodami mājieni citās senās poēmas nodaļās. Piemēram, Enkidu un Huvava bija bērnības draugi un, ka pēc milža nogalināšanas varoņi izjuta nelielu nožēlu, vismaz par burvīgā meža iznīcināšanu.

Gilgamešs un Enkidu nocirta ciedrus, lai tos vestu uz mājām, taču jaunajās klāt nākušajās rindās Enkidu izsaka nožēlu, atzīstot, ka meža nopostīšana bija slikts, dievus aizskarošs darbs, sacīja Džordžs. Ekoloģiskais moments meža aprakstā ir ļoti reti sastopams senājā dzejā, viņš piebilda.

Attēls: Jaunatklātā plāksnīte. Faruka Alravi publicitātes attēls.

Avoti:
livescience.com
Mitoloģijas Vārdnīca. Rīga: Avots, 2015.
Mitoloģijas Enciklopēdija II. Rīga: Latvijas Enciklopēdija, 1994. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.