Aliens

Islāma Valsts: rašanās vēsture, mērķi un loma starptautiskajās attiecībās, I daļa

Tuvie Austrumi, skatoties no Eiropas perspektīvas, varētu tikt uzskatīti par nomaļāko pasaules nostūri, kurā valda haoss, nabadzība un dzīves iekārtu nosaka pavisam cita civilizācija. Taču šis reģions ir vieta, kur izcēlušās trīs no lielajām pasaules reliģijām – jūdaisms, kristietība un islāms. No Tuvajiem Austrumiem, to tuksnešainās, skarbās ainavas jau kopš bronzas laikmeta un pat vēl senākiem laikiem nākuši iekarotāji un pravieši, nesot līdzi pārnacionālus, universālus vēstījumus. Cauri šiem šķietami nebeidzamajiem horizontiem ir izveidojušās un kritušas impērijas: absolūtie valdnieki pasludinājuši sevi par visas varas iemiesojumu tikai tāpēc, lai pēc brīža pazustu tā it kā tie būtu bijuši tikai tuksneša mirāžas. Tuvajos Austrumos ir pastāvējušas un atraidītas, šķiet, visa veida valsts iekārtas.[1] 

Lai arī visas trīs ābramiskās reliģijas pasaulei ir devušas gan atklājumus, gan zināmu daudzumu posta, visstraujāk augošā no tām ir islāms: reliģija, kuras ziņu Korāna 114.sūrās pasaulei, sākot no 609.gada, pavēstīja pēdējais abrahamītu pravietis Muhameds. Tagad XXI gadsimtā Muhameda dogmai seko 1,8 miljardi pasaules iedzīvotāju, un tā ir izplatījusies pa trīs kontinentiem no Marokas Āfrikas rietumos līdz Indonēzijai Dienvidaustrumāzijā.

Rietumu pasaulei islāms visvairāk asociējas ar cilvēktiesību pārkāpumiem, nežēlīgo, par šariātu dēvēto tiesu sistēmu un terorismu. Pēdējā iemesliem ir vairāki skaidrojumi un daži no tiem tiks aprakstīti šī pētījuma gaitā. Neilgi pēc ASV militāro spēku izvešanas no Irākas, uz Tuvo Austrumu politiskās kartes sevi pieteica ANO neatzīts veidojums – Islāma Valsts Irākā un Sīrijā jeb arābu saīsinājumā Da’eesh. Patlaban šo veidojumu parasti dēvē vienkārši par Islāma Valsti. Šī organizācija ir unikāla ar savu strikto Korāna interpretāciju, vahabisma skolas praktizēšanu un aicinājumu uz nebeidzamu džihādu līdz tiks izveidots vispasaules kalifāts.

Atšķirībā no citām islāmistu teroristu organizācijām, Islāma Valsts ir pieteikusi sevi kā valstisku veidojumu – kā kalifātu, kā visu musulmaņu ummah (ticīgo kopiena), ar savu kalifu Abu Bakru al Bagdadī priekšgalā un šariātu kā vienīgo un patieso likumu, ko Dievs izsludinājis cilvēka priekšā. Islāma Valsts likumdošana un lietu kārtība savā striktumā un barbarismā ir izraisījusi šoku pat teroristiskās organizācijas Al-Qaeda aprindās. Tā ir izplatījusies ne tikai pusē Sīrijas un Irākas teritorijās, bet savas aktivitātes īsteno arī Ēģiptē, Lībijā, Jemenā, Libānā un, iespējams, citur Tuvajos Austrumos. Pētījuma gaitā tiks apskatīti vairāki ar islāmu saistīti jēdzieni, tostarp, kalifāts, kalifs, umma, vahabisms, salafisms, šariāts, džihāds, dar al-islam / dar al-harb. Tāpat tiks skatītas Islāma Valsts attīstības tendences un tās loma Tuvo Austrumu reģionā.

ISLĀMISMS LEVANTĒ: PASAULES KĀRTĪBA UN RADIKĀLISMS

Sevras līgums, kuru I Pasaules kara uzvarētāji 1920.gadā parakstīja ar Otomāņu impērijas paliekām, kardināli pārveidoja Tuvos Austrumus, izveidojot tur virkni jaunu valstu. Dažas no šīm valstīm, piemēram, Ēģipte un Irāna, jau sen iepriekš bija guvušas vēsturisko pieredzi kā impērijas un kultūras nesējas. Citas valstis bija britu vai franču jaunizveidoti „mandāti” – jēdziens, kas aiztāj koloniālismu jeb aizbildniecisks mēģinājums definēt šīs teritorijas kā jaunas valstis, kurām nepieciešama palīdzība attīstībā. Tuvos Austrumus rietumvalstis bija sadalījušas ietekmes zonās jau 1916.g., noslēdzot Saiksa-Piko līgumu. Mandātu sistēma, ko ratificēja Tautu Savienība, šo sadalījumu iedarbināja praksē: Sīrija un Libāna tika nodotas Francijai, Mezopotāmija (vēlāk – Irāka) nonāca Lielbritānijas ietekmes zonā, bet Palestīna ar Transjordānu kļuva par Britu Palestīnas mandātu, karalistes ietekmei tādējādi stiepjoties no Vidusjūras līdz Irākai.[1] Šāda reģionu sadalīšana pēc "lineāla principa" Rietumiem zināmu laiku ļāva uzturēt reģionā stabilitāti un kārtību, taču vēlāk tā izvērtās par pamatu pilsoņu kariem, apvērsumiem un reliģiski motivētām masu slepkavībām.

SĪRIJA UN IRĀKA: SEKULĀRISMS PRET ISLĀMISMU

Līdz pat II Pasaules karam Eiropas varām bija pietiekami spēka un ietekmes, lai Tuvajos Austrumos uzturētu I Pasaules kara beigās iedibināto kārtību. Pēc tam Eiropas varu kapacitāte kontrolēt arvien neapmierinātākās populācijas zuda. Toties reģionā kā ārēja lielvara parādījās ASV. Pagājušā gadsimta 50. un 60.gados, vairāk vai mazāk feodālās Ēģiptes, Irākas, Sīrijas, Jemenas un Lībijas valdības gāza vietējā, bet rietumos izglītotā militārā elite, kura šajās valstīs izveidoja sekulāru, arābu nacionālisma idejās balstītu valsts pārvaldi. Reģionā izvirzījās populistiskas, bet ne demokrātiskas kustības, kuru priekšgalā nostājās spēcīgi līderi. Irākā sekulāri militāru, uz teroru un iebiedēšanu balstītu režīmu XX gs. 70.gados izveidoja Sadams Huseins (kā pirmais de facto līderis, vēlāk kā prezidents, sākot no 1979.gada). Varu Huseinam izdevās noturēt līdz 2003.gadam. Gan Huseins, gan viņa ideoloģiskais sabiedrotais, Sīrijas nežēlīgais līderis Hafezs al Asads, politiskajā darbībā veiksmīgi izmantojot panarābu nacionālismu, nostiprināja savas reliģiskās minoritātes varu pāri ievērojami lielākam skaitam reliģisko kopienu (ironiskā kārtā, abi bija no pretējiem flangiem – sunnītu minoritāte valdīja pār šiītu vairākumu Irākā, un šiītu atzara alavīti valdīja pār sunnītu vairākumu Sīrijā).[2] Abi diktatori sākumā bija vienas partijas, Ba’ath, biedri. Ba’ath ideoloģijas pamatā bija arābu nacionālisms, kas mijās ar sociālistiskām, kreisām idejām, tādējādi rodot atbalstu PSRS un vēlāk mūsdienu Krievijā. Tomēr partija sadalījās divos atzaros – katrs savai valstij – vēl pirms Huseins un Asads kļuva par savu valsts līderiem.

Atšķirībā no virknes Āzijas valstu, kuras, ekonomiski un tehnoloģiski attīstoties, kļuva arvien nozīmīgāki spēlētāji pasaules politikā, musulmaņi tajā pašā laikā milzīgā skaitā pievērsās islāmam kā identitātes, stabilitātes, leģitīmisma, attīstības, spēka un cerības avotam. Šīs cerības tika izteiktas lozungā „Islāms ir risinājums”.[3] Atgriešanās pie islāmiskā mantojuma drīz vien kļuva populāra un islāmistu partijas, izmantojot argumentus par labu dievišķam likumam un pārvaldīšanai panislāmiskas teokrātijas formā, sāka kritizēt sekulāro līderu nespēju rast sociālekonomisko problēmu risinājumus. Islāmisti nicināja Rietumus un PSRS kā arī nereti ķērās pie teroraktiem kā cīņas metodes. Militārie līderi uz to reaģēja, nežēlīgi apspiežot islāmistu politiskās kustības. Laika gaitā elites saprata, ka tām ir pienākums cīnīties ar augošajiem pašmāju grupējumiem, kas apstrīd viņu leģitimitāti. Radikālie grupējumi solīja nomainīt Tuvajos Austrumos esošo sistēmu, sekulāri militāro un aristokrātisko režīmu vietā liekot reliģiski bāzētu reģiona kārtību. Visi radikālie grupējumi bija vienoti savā motīvā – destabilizēt esošo kārtību un ieviest Dieva likumu.[4] Skolotājs un imams Hasans al Banna (1906.-1949.g.), viens no radikālo islāmistu organizācijas "Musulmaņu brālība" dibinātājiem, norādīja, ka islāmiskais pārvaldīšanas veids jau ir izmēģināts un vēsture ir liecinājusi par tā efektivitāti.

Kā atjaunotā islāmiskā pasaules kārtība funkcionētu mūsdienu starptautiskajā sistēmā? Kā teicis Banna, musulmanis ir patiesi lojāls ir pret vienotu islāmisko sistēmu, kura laika gaitā pārņems visu pasauli. Musulmaņa mājas vispirms ir konkrēta valsts; tad lojalitāte paplašinās līdz visām islāma valstīm, jo tās visas ir dzimtenes un musulmaņa uzturēšanās vietas; tālāk tā izplatās līdz islāma impērijai pēc dievbijīgo senču modeļa, jo Dieva priekšā musulmanim tikšot jautāts, ko viņš ir darījis lai to atjaunotu. Pēdējā joma ir globāla – musulmaņa dzimtene pletīsies apkārt visai pasaulei.[5] Šāds skatījums par vispasaules kalifātu, kas ir mājas visiem sunnītu musulmaņiem, ir arī mūsdienu islāma fundamentālistu grupējuma Islāma Valsts ideoloģijas pamatā.

ISLĀMA VALSTS IZVEIDE UN IZPLATĪŠANĀS

Bagdādes universitātes islāma studiju doktors Abu Bakrs al Bagdadī, Islāma Valsts (ad-Dawlah al-islāmiyah) līderis, kurš sevi pārdēvēja par „Kalifu Ibrahimu” ir uzrunājis visas pasaules musulmaņus, lai tie dodas uz kalifātu, sakot, ka „Tie, kas var emigrēt uz Islāma Valsti, lai dara to, jo hijrah (imigrācija) uz Islāma namu ir viņu pienākums”.[6] 2011.gadā ASV karaspēks atstāja Irāku, un šajā laikā Abu Bakram al Bagdadī izdevās konsolidēt to Al Qaeda atzaru, kas darbojās Irākā, ar Sadāma Huseina armijas virsnieku kodolu un vienoties ar arābu šeihiem, kas dzīvo tā dēvētajā sunnītu trijstūrī. Šis process sākās agrāk, bet 2011.gadā visas šīs grupas saliedējās vienotam mērķim.[7]

Pagājušā gada 10.jūnijā Islāma Valsts kontrolē nonāca Mosula, Irākas otrā lielākā pilsēta un Nīnives provinces galvaspilsēta. Mosulas krišana un sekojošie uzbrukumi citām pilsētām šokēja gan Vašingtonu, gan Bagdādi. Tomēr abām valstīm bija atšķirīgas vīzijas par šī reģionālās un starptautiskās stabilitātes drauda novēršanu. Lai arī dibināta 1999.gadā ar citu nosaukumu, "Islāma valsts," mirklī, kad Sīrija bija sadrumstalota un Irāka novājināta, pērn izmantoja izdevību, lai īsā laikā sagrābtu kontroli pār plašām abu valstu teritorijām, sagrābjot svarīgus stratēģiskos punktus, derīgo izrakteņu uzkrātuves un militāros resursus. Valsts pārvaldi "Islāma valsts" organizēja pēc kalifāta principiem, par pamatu ņemot vahabisma sunnītu islāma interpretāciju.

Savulaik, esot Al-Qaeda sabiedrotā, Islāma Valsts darbojās ar nosaukumu Jama’at al-Tawhid wal-Jihad (Organizācija par monoteismu un džihādu). Vēlāk tā pārdēvējās par Al-Qaeda fi Bilad al-Rafidayn (Al-Qaeda organizācija Divupes valstī) jeb vienkārši Al-Qaeda Irākā. Tās toreizējais līderis Abu Musabs al Zarkavī tika nošauts 2006.gadā Irākā un 2010.gadā par organizācijas līderi kļuva tagadējais kalifs Abu Bakrs al Bagdadī.[8] Viņa vadībā, organizācija 2011.gadā Irākā izveidoja aliansi ar Sīrijas džihādistiem Jabhat al-Nusra. Lai arī tās cīnījās plecu pie pleca, Al-Qaeda Irākā rīkojās lēnām, bet piesardzīgi, kontrolējot stratēģiskos punktus Rakā un Dairelzurā (Dair El-Zour) provincēs, ieskaitot naftas atradnes. Praktiski Al-Qaeda Irākā vairāk fokusējās uz savas teritorijas nostiprināšanu un tās paplašināšanu Sīrijā, nekā uz cīņu pret Asada režīmu. Kad organizācija bija guvusi pietiekošu pārliecību par savu militāro klātbūtni Sīrijā, Al-Qaeda Irākā paziņoja par savu spalūšanu ar Jabhat al-Nusra zem nosaukuma „Islāma Valsts Irākā un al Šamā” (ISIS). Šī saplūšana nepastāvēja ilgi, jo ISIS rīkojās pretēji Al-Qaeda gribai, ieviešot savu autoritāti kaimiņu teritorijās, pārklājot Sīriju un Irāku un ģeostratēģiskos punktus Irākas Anbaras un Nīnives provincēs.[9] Līdz ar to ISIS pārņēma kontroli Mosulā un citās sunnītu pilsētās, vienlaikus sagrābjot kontroli pār lielāko daļu abu valstu savstarpējās robežas.

Kad ISIS kontrolē bija nonākusi pietiekami liela Sīrijas un Irākas daļa, tā 2014.gada jūnijā izplatīja deklarāciju, kurā paziņoja par kalifāta izveidi, kalifa jeb valdnieka krēslā ieceļot Bagdadī. Zīmīgi, šī deklarācija uzrunāja islāmistu organizācijas un musulmaņus, tos aicinot zvērēt uzticību jaunajam kalifam un to atbalstīt.[10] Drīz vien, īsi pirms Ramadāna, Bagdadī izsludināja paziņojumu visiem mudžāhidiem (džihādistiem) un musulmaņu ummai. Viņa ziņojums, līdzīgi Osamas bin Ladena pirmajam ziņojumam visiem musulmaņiem pēc 2001.gada 11.septembra uzlidojumiem, sadalīja pasauli divās kopienās – islāma un ticības kopienā vienā pusē un neticības un liekulības kopienā otrā pusē. Viņš nosolījās atjaunot islāma slavu un godīgumu ticīgo kopienā, vienlaikus aicinot visus musulmaņus ar džihādu atbalstīt Dieva reliģiju un emigrēt uz Islāma Valsti, jo emigrēšana uz islāma zemi ir obligāts pienākums visiem musulmaņiem.[11] Ar šādiem paziņojumiem Bagdadī centās leģitimizēt savu, kā jaunā kalifa pozīciju visu musulmaņu acīs un izpelnīties viņu lojalitāti.

Rūdolfs Elksniņš

II daļa.

Attēlā: Islāma valsts teroristi Sīrijā publiski izpilda nāvessodu, nocērtot galvu.

Avoti un literatūra:

[1] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) p. 96.
[2] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) p. 112.
[3] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) p. 114.
[4] Semjuels Hantingtons, „Islāma Atdzimšana” grāmatā Civilizāciju Sadursme, (Jumava, 2012) 111.lpp.
[5] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) pp. 114-119.
[6] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) pp. 119-120.
[7] Ayaan Hirsi Ali, „Jihad” in Heretic: Why Islam Needs a Reformation Now, (HarperCollins publ., NY, 2015) p. 201.
[8] Leons Taivāns, „Islāma paradigmā nav vietas demokrātijai.” Portāls NRA.lv, 25.11.2014., nra.lv
[9] Robert G. Rabil, „The ISIS Chronicles: A History”, National Interest, 17.07.2014., nationalinterest.org
[10] Ibid.
[11] Ibid.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.