Aliens

Sens monolīts liecina par cilvēku klātbūtni pirms 9500 gadiem Vidusjūrā nogrimušā arhipelāgā

Veicot Vidusjūras dibena augstas izšķirtspējas kartografēšanu, itāļu pētnieki Sicīlijas jūras šaurumā, kas atdala Sicīliju no Āfrikas krastiem, 40 metru dziļumā atraduši milzīgu, cilvēku apstrādātu akmens monolītu.

Jau 1958.gadā Sicīlijas šaurumā, blakus nelielajai Linas salai, itāļu akvalangists Raimonds Buhers 30 metru dziļumā atklāja milzīgu, no masīviem tēstiem bluķiem celtu sienu, kura aizstiepās līdz pat 60 metru dziļumam. Uz kāda šīs sienas izciļņa stāvēja statuja. Siena, kā rādīja tālākie pētījumi, bija daļa no pilsētas mūra. Saprotams, zemūdens arheologiem toreiz radās sekojoši jautājumi: kas bija nogrimusī pilsēta, kas to cēla un kad tā nogrima. Itāļu zemūdens arheologs B.Brea izteica pieņēmumu, ka nogrimušās drupas bija antīkā, seno autoru pieminētā ostas pilsēta Efūza. Citi bija drosmīgāki un izteica daudz aizraujošākas hipotēzes. Viņi pamatoja savus pieņēmumus ar to, ka gan Linas salā, gan tuvējā Pantelērijas salā, un samērā netālu esošajā Maltas salā atrastas monumentālas celtnes, kas ir daudz senākas par Efūzu. Maltas, Linas un Pantelērijas salu civilizācijas pastāvēja IV un III gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Taču nesen atrastais monolīts, ja vien tas patiešām ir cilvēku roku darbs, ticis izcirsts pirms apmēram 10 000 gadiem, līdz ar to ir daudz vecāks par Maltas un Pantelērijas megalītiskajām svētnīcām.

Milzīgais monolīts

Itāļu okeanogrāfi apsekoja rajonu Sicīlijas jūras šaurumā, sauktu par Pantelleria Vecchia Bank (PVB), kas atrodas 60 kilometrus uz dienvidiem no Sicīlijas un 40 km uz ziemeļiem no vulkāniskās Pantelērijas salas. Izmantodami uz kuģa korpusa uzstādītu daudzviļņu hidrolokatoru sistēmu, pētnieki 40 metru dziļumā jūras dibenā atklāja guļam 12 metrus garu, pēc izskata spriežot, cilvēku apstrādātu akmens monolītu. Pēc tam turp tika nosūtīti ar fotoaparātiem un videokamerām aprīkojušies ūdenslīdēji, kuri uzņēma nogrimušā objekta attēlus.

"Tas ir liels," - sacīja pētījuma vadītājs, Nacionālajā Okeanogrāfijas un ģeofizikas institūtā strādājošais pētnieks Emanuale Lodolo. "Mēs bijām ļoti satraukti par atradumu," - viņš piebilda.

Par to, ka iegarenais, divas daļās salūzušais monolīts ir cilvēku radīts, nevis izveidojies dabisku procesu rezultātā, liecina vairākas pazīmes:

• monolītam ir nosacīti regulāra forma;
• monolītā ir izurbti trīs apmēram vienāda diametra caurumi: viens 60 cm diametrā liels caurums atrodas tā augšējā galā, turpretī pārējie divi caurumi, attiecīgi 40 cm un 50 cm diametrus lieli - abās monolīta malās; nav zināms dabisks process, kuram pateicoties varēja veidoties šādas iezīmes;
• monolīts ir izgatavots no akmens, kas atšķiras no tam blakus esošo atsegumu veidojošiem iežiem;
• monolīta akmens sastāvs un vecums atbilst iežiem, no kuriem sastāv taisnvirziena grēda, kas noslēdz seklu jūras rajonu.

Monolīts kā viens vesels akmens bloks izcirsts un atdalīts no tagad zem ūdens esošas grēdas, kas atrodas 300 metrus uz dienvidiem, un pēc tam pārvietots un uzsliets. Tā svars varētu būt 15 tonnas.

"Lielākais caurums," - Lodolo spriež, "iespējams, bija paredzēts lāpas turēšanai - monolīts varēja kalpot kā bāka, kas atdala apmetni no jūras." "Taču tas tikai minējums," - viņš piebilda.

Senais arhipelāgs

Zinātnieki monolīta ieža vecumu, paņemot tā sastāvā esošo gliemežvāku fragmentus un veicot to radioaktīva oglekļa analīzi, noteikuši ar vēlo pleistocēnu, laiku pirms apmēram 40 000 gadiem, kad Eiropā valdīja ledus laikmets. Nav precīzi zināms, kad cilvēki monolītu izgatavoja, taču tas nevarētu būt vēlāks par laiku, kad to pārklāja jūras ūdeņi, saka pētnieki.

Pēdējais apledojuma maksimums bija pirms 19 000 gadiem. Tajā laikā Eiropas teritorija bija par 40% lielāka, nekā pašreiz, bet, kad ledāji sāka kust, jūras ūdens līmenis pacēlās par 125 metriem, livescience pastāstīja Lodolo.

Ceļoties ūdens līmenim, applūda piekrastes zemienes un zemas salas. Tā notika gan Ziemeļjūrā, gan Sicīlijas jūras šaurumā.

Pirms ūdens līmeņa paaugstināšanās Vidusjūrā starp Sicīliju un mūsdienu Tunisiju pletās arhipelāgs. Sicīlija toreiz bija savienota ar Adventures plato, veidojot pussalu. Iespējams, tagad zem ūdens nonākušās sauszemes platības un salas apdzīvoja cilvēki, kuri arī radīja milzīgo monolītu, sacīja Lodolo.

Arhipelāgs bija tāds kā tilts starp Eiropu un Āfriku, raksta Lodolo.

Arhipelāga iedzīvotāji visticamāk būs ieradušies no Sicīlijas. No Āfrikas cilvēkiem sasniegt tagad Vidusjūras ūdeņu appludinātās salas būtu bijis daudz sarežģītāk, jo tās atdalīja 50 km atklātas jūras.

Arhipelāgs pazuda pirms apmēram 9500 gadiem, paceļoties ūdens līmenim Vidusjūrā.

Attīstīta tehnoloģija

Mākslīgi radīta monolīta atklājums Sicīlijas jūras šauruma dibenā zinātniekiem liks no jauna izvērtēt savus uzskatus par mednieku-vācēju sabiedrībā dzīvojošajiem mezolīta laikmeta cilvēkiem, viņu spējām un zināšanām. Nav skaidrs, kādā tieši veidā senie cilvēki radīja monolītus, taču akmeņu apstrādei viņiem bija nepieciešama pietiekami attīstīta tehnoloģija.

Jāsāk pamazām atteikties no priekšstata, ka mūsu senčiem nepietika zināšanu un nebija tehnoloģiju, lai izmantotu jūras resursus vai to šķērsotu, pētījumā raksta Lodolo.

Ja monolīts patiešām ir cilvēku radīts, tad tas liecina, ka paleolīta beigās un mezolītā pastāvošā sociālā sistēma ļāva izveidot sarežģītas apmetnes un uzcelt sarežģītus monumentus, novērtējot atraduma svarīgumu, teica Izraēlas arheologs Ichāks Pacs (Yitzhak Paz), kurš gan nav iesaistīts pētījumā.

Iespējams, pats nozīmīgākais ar mezolītu laikmetu saistītais atklājums ir monumentālais, pirms 11 500 gadiem uzceltais Gebeklitepes tempļu komplekss, kas atrodas mūsdienu Turcijas dienvidaustrumos. Gebeklitepe bija reliģisks centrs vai svētvieta, kas apkalpoja labi organizētu kopienu (vai pat vairākas kopienas), ko apliecina arī tās daudzveidīgā megalītiskā māksla, kā arī lielais daudzums svētnīcu celtniecībā izmantoto megalītu. Līdz pat 1990.gadiem, kad vācu arheologi Dr.Klausa Šmita vadībā sāka izrakumus Gebeklitepes pakalnā, arheoloģijas un vēstures zinātnē valdīja dogma, ka tikai uz vietas dzīvojoša lauksaimnieku un/vai lopkopju sabiedrība ir spējīga organizēt monumentālu, Gebeklitepei līdzīgu megalītisku kompleksu celtniecību.

Pirms Gebeklitepes atklāšanas par vecākajām cilvēku celtajām reliģiskajām būvēm pasaulē tika uzskatīti divi neolīta akmens tempļi Ggantijā, Goco salā (viena no Maltas salām).

No šāda viedokļa raugoties, monolīta atklājums tikai apstiprina jau zināmo, proti, ka mednieki un vācēji bija spējīgi apstrādāt un pēc tam pārvietot lielus, lai neteiktu - milzīgus - akmeņus. Atradumu īpašu padara apstāklis, ka tas atrasts jūras dibenā 40 metru dziļumā. Līdz ar to nogrimusī atraduma vieta ir viena no vecākajām no līdz šim atklātajām nogrimušajām seno cilvēku apdzīvotajām vietām. Tā ir vecāka par neolīta Atlitjamas apmetni, kas atrodas 8-12 metru dziļumā zem ūdens Izraēlas ziemeļu piekrastē un kura tiek datēta ar 6900.-6300.g.pmē., kā arī vecāka par Paulopetru, kas, datēta ar 2800.g.pmē., ir vecākā šobrīd zināmā nogrimusī pilsēta, kura mūsdienās atrodas 3-4 metrus zem ūdens uz dienvidiem no Peloponēsas pussalas, Grieķijā.

Itāļu zinātnieku pētījums par atrasto zemūdens monolītu tiks publicēts izdevuma "Journal of Archaeological Science: Reports" šī gada septembra numurā.

Augšējais attēls: Itāļu pētnieku jūras dibenā atrastais monolīts. E.Lodolo publicitātes attēls.

Avoti:
livescience.com
io9.com
ancient-origins.net
Kondratovs, A. „Triju Okeānu Noslēpumi.” Rīgā: Zinātne 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.
Pirmo reizi publicēts 31.08.2015.