Aliens

Francijā atrastas iespaidīgas Halštates perioda ķeltu augstmaņa kapenes

Francijas Valsts preventīvās arheoloģijas institūta (INRAP) arheologu komanda, veicot industriālā parka izbūvē negaidīti atklātās senvietas aizsardzības izpēti Šampaņas-Ardēnu reģiona nelielās Lavā (Lavau) pilsētas nomalē, atklājusi aptuveni 2500 gadus vecas, ar senākā dzelzs laikmeta (Halštates perioda) beigām datētas ķeltu "prinča" kapenes.

40 metrus diametrā lielā kapukalna centrā atklātajā 14m² plašajā apbedījuma kamerā arheologi līdz šim atraduši vairākus īpašus prestiža priekšmetus - mirušajam kapā līdzi dotus etrusku vai sengrieķu amatnieku un mākslinieku darinājumus.

Institūta prezidents Dominiks Garsija, apmeklējot atradumu vietu, pastāstīja žurnālistiem, ka jaunatklātajā kapā, spriežot pēc tā izmēra un vērtīgajiem priekšmetiem, neapšaubāmi apbedīts kāds no vietējo valdnieku dzimtas pārstāvjiem un tas ir viens no lielākajiem līdz šim atklātajiem Halštates perioda apbedījumiem Eiropā. 

Ķelti

Ķeltu valodas veido vienu no lielās indoeiropiešu valodu saimes atzariem. Ķeltu valodās runājošās ciltis apdzīvoja visai plašas teritorijas Eiropā no Donavas vidusteces austrumos, Vezeras upes ziemeļrietumos, Kaledonijas (mūsdienu Skotijas) rietumos līdz pat Gibraltāram dienvidos. Ķeltu pasaules centrs bija Reinas upes baseinā un Gallijā.

Ķeltu cilšu izcelšanās vēsture ir neskaidra. Pēc vienas teorijas, ķeltu valodas attīstījušās no protoķeltu valodas, kurā runāja vēlā bronzas laikmeta urnukapu kultūras (1200.-800.g.pmē.) radītāji. Urnukapu periodā Centrāleiropā strauji pieaug iedzīvotāju skaits. Lielā mērā šo demogrāfisko sprādzienu sekmē jaunievedumi tehnoloģijās un zemkopības metodēs. Mazāzijas pilsētā Kīmē (Cyme) dzīvojošais sengrieķu vēsturnieks Efors, kurš rakstīja IV gs.pmē., uzskatīja, ka ķelti nākuši no salas Reinas grīvā.

Izplatoties dzelzs ieguvei un apstrādei, no Urnukapu kultūras attīstījās Halštates kultūra (800.-500.g.pmē.). Šī Centrāleiropas senākā Dzelzs laikmeta kultūra nosaukta pēc nelielās Austrijas pilsētas Halštates, kur atrasti kapi ar bagātiem senlietu, tostarp dzelzs priekšmetu, atradumiem. Tādejādi par ķeltu dzimteni dažreiz tiek uzskatīts Alpu kalnu ziemeļu rajons.

Protoķeltu valoda, saskaņā ar XIX gadsimtā dzimušu teoriju, tika lietota Urnukapu kultūras beigu periodā vai Halštates kultūras sākumā, I g.tk.pmē. Ķeltu valodu izplatīšanās līdz Ibērijai, Īrijai un Britānijai, iespējams, notika I g.tk.pmē. pirmajā pusē. Senākais Lielbritānijā atrastais ratu apbedījums, kādi Dzelzs laikmeta Eiropā bija raksturīgi ķeltiem, datēts ar 500.g.pmē.

Citi zinātnieki domā, ka gan Īrijā un Britānijā, gan Eiropas kontinenta daļā senie cilvēki ķeltu valodās runājuši ilgi pirms tā dēvētā ķeltu kultūras perioda. 2006.gadā Oksfordas universitātes ģenētiķi publicēja profesora Braiena Saiksa vadībā veikta pētījuma rezultātus, kas atklāja, ka lielākā daļa no Britu salu iedzīvotājiem cēlušies no senās Ibērijas (Spānijas) cilšu senčiem, kuri, domājams jūras laivās šķērsojot Biskajas līci, mūsdienu Lielbritānijā ieradušies pirms aptuveni 6000 gadiem.

Ķeltu valoda(s), attīstoties vairākus gadsimtus, sadalījās Ibērijas ķeltu, ģēļu un britu valodās.

Halštates kultūru Centrāleiropā ap 450.g.pmē. nomainīja Latēnas kultūra, kuru pārstāvošo ķeltu zemes I gs.pmē. pakļāva Romas impērija. Latēnas kultūras ietekme ir redzama arī gallu-romiešu artefaktos. Britānijā un Īrijā Latēnas stils saglabājies nestabili, no jauna parādoties salu ķeltu mākslā.

279.g.pmē. gallu ciltis ieplūda Balkānos un visbeidzot galli sasniedza Anatolijas pussalas centrālos rajonus, kur radīja tur vienīgo zināmo ķeltu valstisko veidojumu - Galatijas valsti.

Senākie ķeltiskie teksti ir Piealpos (Ziemeļitālijā) dzīvojošās gallu cilts lepontu uzraksti Lugano apkaimē, no kuriem vecākie datējami ar laiku pirms Latēnas kultūras. Citi seni gallu uzraksti, kas radīti Masīlijas apgabalā no Latēnas perioda sākuma līdz laikam, kad romiešu leģioni Jūlija Cēzara vadībā iekaroja gallu apdzīvotās zemes, ir rakstīti grieķu alfabētā. Ibērijas ķeltu uzraksti, kuri tapuši izmantojot seno paleospāņu jeb ibēriešu alfabētiski-sillabisko rakstu sistēmu, domājams, parādījās vēlāk, II gs.pmē.

Par kontinentālo ķeltu valodām šodien liecina vairs gandrīz tikai senie uzraksti un vietvārdi. Reinas un Donavas augštecēs, kur, kā uzskata virkne ķeltologu, notika ķeltu etnoģenēze daudzi upju nosaukumi ir ķeltiskas cilmes.

Senākie salu ķeltu valodu rakstu pieminekļi ir ar IV gadsimtu datētie, ogāmiskajā sistēmā tapušie senīru uzraksti. Ķeltu literārās tradīcijas sākumu atspoguļo vecākie īru teksti, kas uzrakstīti mūsu ēras VIII gadsimtā.

Daudzi seno īru valodā rakstītie literārie darbi, piemēram, Olsteras cikla episkais stāsts “Kualnges buļļa nolaupīšana" ("Táin Bó Cúailnge"), ir pārdzīvojuši vairākas rediģēšanas. Šī literatūra sniedz ieskatu pirmskristīgās ķeltu vadonības sabiedrības heiroskās karotāju elites tradīcijās un dzīvesziņā.

Mūsu ēras I gadu tūkstoša pirmajā pusē, Romas impērijas ekspansijas un Lielās tautu staigāšanas rezultātā, ģermāņu ciltīm ienākot ķeltu zemēs, ķeltu valodā runājošās ciltis Eiropas vidienē un dienvidos izzuda. Ķeltu valodās runājošās tautas un to kultūra saglabājas tikai Īrijā, Lielbritānijas salas ziemeļu un rietumu rajonos (Skotija, Velsa un Kornvola), Menas salā un Bretaņā. Laikā starp V un VIII gadsimtu ķeltu valodās vēl runājošās, Atlantijas okeāna piekrastes reģionos dzīvojošās ciltis kulturāli saliedējās uz kopējā lingvistiskā un reliģiskā mantojuma pamata. Savukārt viduslaikos un modernajos laikos salu ķeltu valodas sadalījās ģēļu (īri, skoti un Menas salas ķeltu grupa) un britu grupā (velsieši, kornieši un bretoņi).

Nedaudzās par kontinenta ķeltu (gallu) ciltīm saglabājušās rakstiskās ziņas nāk no grieķu un romiešu autoriem. Taču, atbilstoši sava laika prioritātēm, aprakstos viņi galveno uzmanību pievērsa politiskiem notikumiem, maz vērības veltījot ķeltu cilšu kultūrai, saimniecībai.

Seni tirdzniecības ceļi

VI gs.pmē. beigas un V gs.pmē. sākumu raksturo straujš estrusku un grieķu pilsētvalstu uzplaukums Vidusjūras baseina rietumu daļā.

Viens no nozīmīgākajiem hellēnisma centriem Vidusjūras rietumu piekrastē bija Masīlijas pilsēta, tagadējā Marseļa, Francijā. Arheoloģiskie atradumi liecina par masīliešu tirdzniecības sakariem ar mūsdienu Francijas teritorijā dzīvojošām gallu (ķeltu) ciltīm, no kuriem viņi ieguva ādas un kokus, dzelzi un vergus. Ar gallu starpniecību līdz masīliešiem nonāca arī alva no Britu salām un dzintars no Baltijas jūras krastiem.

Nolūkā atklāt jaunus tirdzniecības ceļus un nodibināt labas attiecības ar vietējās elites pārstāvjiem, daudzi Vidusjūras tirgotāji dāvināja ķeltiem vērtīgus grieķu un estrusku izstrādājumus. Tirgojoties ar grieķu un estrusku tirgotājiem, ķeltu ciltis, kuras apdzīvoja Francijas iekšējos reģionus centrālo upju ielejas, ieguva lielas bagātības. Ķeltu vadoņi tika apbedīti lielos kapukalnos, kādi ir redzami, piemēram, Hohdorfā (Hochdorf), Vācijā un Burgē (Boourges), Francijā.

Izrakumi Lavā pilsētas apkārtnē

Aizsardzības izrakumi pie Lavā tika uzsākti 2014.gada oktobrī un, kā teikts INRAP paziņojumā, tos paredzēts pabeigt līdz 2015.g. marta beigām.

Vēstot par atradumiem, norādīts, ka šajā vietā bijušas ilgstošas apbedīšanas tradīcijas - uzieti jau bronzas laikmetā beigās (1300.-800.g.pmē.) ierīkoti ugunskapi, ar dzelzs laikmeta sākumu (800.g.pmē.) datētā apbedījumā kopā ar savu zobenu apbedīts senais karavīrs. Viņa mirstīgajām atliekām blakus guļ ar bronzas aprocēm izrotāta sieviete. Diemžēl, no pieejamās informācijas nav skaidrs vai bronzas un agrā dzelzs laikmeta apbedījumi bijuši izpētīti jau iepriekš jeb tas tomēr noticis pēdējā pusgada laikā, aplūkojamo aizsardzības izrakumu ietvaros.

Ap 500.g.pmē. izrakti 3 metrus dziļi grāvji, kas apvieno senākos apbedījumus un nesen atklātās karaliskās Halštates perioda kapenes vienā monumentālā kompleksā. Minēts, ka komplekss ticis izmantots vēl romiešu laikos. Kas tieši par to liecina - nav precizēts.

Ķeltu prinča kapenes

Plašsaziņas līdzekļi pie Lavā atrasto, mantraču, šķiet, nepostīto izcilo apbedījumu dēvē par "ķeltu prinča kapenēm," lai gan nav zināms, kas tieši apbedīts - pats valdnieks, viņa dēls, meita vai kāds cits augstmanis. Skaidrs ir tikai viens - kopā ar ratiem šeit apbedītā persona, kuras piemiņai ierīkots savam laikam milzīgs kapukalns, piederējusi vietējās sabiedrības elites pašai augstākajai grupai.

Atradumi

Kapukalna iekšējās konstrukcijas laika gaitā daļēji sabrukušas, atsevišķos līmeņos novietotajiem priekšmetiem sajaucoties. Ratu koka detaļas, cik var noprast, izzudušas. Vienā no publicētajām fotogrāfijām redzams dzelzs ritenis. Pašā centrā esošā apbedījuma kamera pagaidām vēl nav izpētīta.

Kapeņu stūri bija noliktas dažādas bļodas, krūzes, bronzas kauss un makstī ielikts duncis. Atrasti arī vairāki cilvēka skeleta kauli.

Pats lieliskākais atradums, kuru arheologi uzgāja atsedzot slāņus virs kapa kameras, ir milzīgs, metru diametrā liels bronzas katls. Tam ir četri riņķveida rokturi, kas rotāti ar sengrieķu upes dieva Aheloja galvas skulpturāliem attēlojumiem. Upes dievs attēlots ar ragiem, vērša ausīm, bārdu un trīskāršām ūsām. Vīna gatavošanai dzīru vajadzībām (sajaukšanai ar ūdeni un garšvielām) paredzētā katla malas grezno astoņu lauvu galvu attēlojumi.

Arheologi, spriežot pēc stilistikas, pieņem, ka lielisko bronzas katlu izgatavojuši grieķu vai estrusku amatnieki.

Bronzas katla iekšpusē arheologi atrada keramisku vīna krūzi, kuras augšdaļa un apakšējā daļa bija pārklāta ar zeltu. Vīna krūzi rotā melnfigūru gleznojums, kurā attēlotajā dzīru ainā redzams grieķu vīna un orģiju dievs Dionīss zem vīnogulāja, skatoties uz sievieti.

Vēl viens interesants atradums ir perforēta sudraba karote, kas, domājams, bija paredzēta vīna filtrēšanai.

Augšējais attēls: Izrakumu laukums, uzņemts, domājams, no bezpilota lidaparāta. Prinča kapa kamera nosegta ar telti. Avots: INRAP publicitātes foto.

Avoti:
livescience.com
dailymail.co.uk
pasthorizonspr.com
inrap.fr
connexionfrance.com
independent.co.uk
en.wikipedia.org
vesture.eu
Veinbergs, Joels. 1973. Kolumbi pirms Kolumba. Rīga: Liesma.{/groups}

Pirmoreizi publicēts 28.03.2015.