Aliens

Vai Pumapunku cēluši citplanētieši?

Gandrīz četru kilometru augstumā virs jūras līmeņa Altiplānas plakankalnē Bolīvijā, tikai nepilna kilometra attālumā uz dienvidrietumiem no Tiavanakas senpilsētas drupām, atrodas noslēpumaina megalītiska kompleksa – Pumapunkas – drupas. Aimaru valodā puma punku nozīmē – "pumas vārti." Inku reliģijā Tiavanaka (Pumapunka) bija vieta, kur Virakoča radīja pasauli, Sauli un Mēnesi, kā arī cilvēkus.

Tādi, par alternatīvajiem vēsturniekiem saukti autori kā Ērihs fon Dēnikens, Hartvigs Hausdorfs un Grems Henkoks, par šo nenoliedzami iespaidīgo Dienvidamerikas senvietu sarakstījuši zilus brīnumus, piemēram:

• Pumapunkas celtniecībā izmantotās tehnoloģijas nav bijušas nevienai zināmajai pirmsinku laikmeta civilizācijai;
• Pumapunka ir 17 000 gadus veca;
• Pumapunka bija aizvēsturiska osta.

No šo autoru rakstītā izriet, ka, vadoties no zinātnē vispārpieņemtiem priekšstatiem par Dienvidamerikas pirmskolumba civilizāciju sasniegumiem, Pumapunka bijusi neiespējama būve. Taču arheoloģiskie pētījumi liecina par pretējo. 

Vēsture

Lai gan zinātnieki nezina saukt vārdā Tiavanakas Pumapunkas celtniekus, tomēr daži fakti par šīs Andu metropoles vēsturi ir noskaidroti. Tiavanaka, kas ap 1500.g.pmē. izveidojās kā neliels zemkopju ciemats, attīstoties un augot tās reliģiskajai un politiskajai ietekmei, ap mūsu ēras 724.gadu bija kļuvusi par lielas, plašos Bolīvijas, Peru un Čīles rajonos izpletušās impērijas galvaspilsētu. Senpilsēta panīka X gadsimtā un ap 1000.gadu bija beigusi pastāvēt.

Apraksts

Pumapunka ir monumentu grupa, ko veido atvērts, sienām nenorobežots rietumu laukums, atvērta centrālā esplanāde, 167x116 m liela terasveida platforma un norobežots austrumu laukums.

Terasveida zemes platforma kādreiz bija noklāta ar megalītiskiem sarkanā smilšakmens un andezīta blokiem. No taisnstūra platformas ziemeļu un dienvidu stūriem stiepjas 20 metrus plati un 27 metrus gari izvirzījumi. Pumapunkas platformas austrumu malu aizņem par “Plataforma Lítica” saukta 6x37 m liela akmens terase. Terasi sedz milzīgi, izmēru un svara ziņā lielākie akmens bloki gan Pumapunkā, gan Tiavanakā.

Lielākā monolīta izmēri:

• garums – 7,81 metri;
• platums – 5,17. metri;
• biezums – 1,07 metri;
• svars – 130 tonnas.

Otra lielākā monolīta izmēri:

• garums – 7,90 metri;
• platums – 2,50 metri;
• biezums – 1,86 metri;
• svars – 85 tonnas.

Indiāņu mīti

Aimaru indiāņu mīti vēsta, ka pasaules pirmsākumos, kad tā slīga tumsā, no Titikakas ezera ūdeņiem iznācis dievs Virakoča un apmeties Tiavanakā. Šeit viņš radījis Sauli (cita versija – tas noticis Saules salā) un ierādījis tai ceļu debess velvē pa kuru kustēties. Viņš radījis arī Mēnesi un zvaigznes. Pēc tam Virakoča no akmens radījis cilvēkus – vīriešus un sievietes – un pa pāriem sūtījis uz visām debess pusēm un katram pārim norādījis, no kuras alas, upes tērces vai klints nākt pasaulē. Virakočas radītos cilvēku senčus indiāņi saukuši par virakočām. Šie no akmens radītie cilvēki bija milži.

Spāņu hronistu pierakstītās ziņas

Sešpadsmitajā gadsimtā dzīvojošais spāņu hronists Garsilaso de la Vega rakstīja: „(..) neviens cilvēks nav Tiavanaku redzējis citādu kā tikai drupās, jo dievi to uzcēluši vienā vienīgā naktī (..)”

Spāņu katoļu mūks D.de Alvaress, kurš 1603.gadā apmeklējis Pumapunkas drupas, rakstīja: "Es spēju tikai brīnīties, kā cilvēka spēks šos akmeņus varējis atgādāt šurp, jo indiāņiem nebija nedz mūļu, nedz vēršu (..), cilvēka spēkiem nav iespējams nedz šos akmeņus atgādāt šurp, nedz tos novietot, laikam šai darbā būs palīdzējis velns. To apstiprina arī indiāņu teikas, jo viņi stāsta, ka šos akmeņus atnesis Supajs, kā viņi dēvē velnu [mūka interpretācijā], un viņi apgalvo, ka akmeņi šurp atkļuvuši pa gaisu pāri ezeram.”

Lapasas (La Paz) bīskaps Antonio de Kastro del Kastiljo 1650.gadā tapušajā ziņojumā raksta: "(..) un, lai gan agrāk uzskatīja, ka to [Pumapunku] cēluši inki kā cietoksni kara gadījumam, tad tagad atzīts, ka, gluži pretēji, tā ir celtne no pirmsplūdu laikiem (..) lai kā arī būtu, (..) visvairāk es apbrīnoju šos precīzi pielāgotos akmeņus. Pat spānieši nevarētu uzcelt tik brīnišķīgu un varenu celtni."

Teorijas par Pumapunkas (Tiavanakas) celtniekiem

Par Tiavanakas celtniekiem pētnieki ir izvirzījuši vairākas hipotēzes un teorijas:

1. Daži arheologi par Tiavanakas/Pumapunkas senpilsētas cēlājiem uzskata aimarus. Viņuprāt Tiavanakas ievērojamākas celtnes – Saules vārtus, Kalasasaijas templi, kā arī Pumapunkas platformu – ap 600.gadu uzcēluši aimari.

Taču aimari ap 600.gadu Altiplānas plakankalnē vēl nedzīvoja. Pirmās materiālās kultūras liecības par aimaru klātbūtni šai apvidū ir datējamas ar X–XI gadsimtu. Šajā laika posmā Tiavanakas kultūra vairs nepastāvēja un pati pilsēta bija pārvērtusies drupās. XII gadsimtā aimari Altiplānas plakankalnē Titikakas ezera rajonā nodibināja Koljas valsti, kas pastāvēja 250 gadus līdz pat 1430.gadam, kad to iekaroja inki. Koljas valsts centrs bija nevis Tiavanaka vai Pumapunka, bet gan Antikolja, kas atrodas netālu no Punas pilsētas Titikakas ezera rietumu krastā. Aimari nav uzcēluši nevienu Tiavanakas megalītiskajām būvēm līdzvērtīgu celtni.

2. Urusu tauta – tie bija senākie apkaimes iedzīvotāji, kas še atradās jau sen pirms aimariem. Urusi pieder pie pukinu cilšu grupas un galvenokārt dzīvo tikai uz salām Titikakas ezerā. Lai gan urusu mitoloģijā visai liela vieta atvēlēta akmens pilsētai Tiavanakai, tomēr nav nekādu pierādījumu tam, ka urusi būtu cēluši Tiavanakas varenās būves.

3. Povels un Bergje jau XX gs 60. gados pirms Dēnikena izteica pārsteidzošu ideju par to, vai tikai Tiavanaka nav ārpuszemes civilizācijas materializēta piemiņa.

Šveiciešu rakstnieks Ērihs fon Dēnikens, kurš Tiavanaku un Pumapunku pirmo reizi apmeklēja 1966.gadā, savos darbos pauž ideju, ka sākotnēji Tiavanaka-Pumapunka bija grandioza dievu rezidence, kuru indiāņi turpinājuši izmantot ilgi pēc tam, kad Virakoča, kopā ar saviem pavadoņiem, jau bija devies prom.

Dēnikena veidotajā televīzijas seriālā „Dievu pēdas” tika radīta datoranimācija, kurā vairākas Pumapunkā atrastas būvdetaļas bija saistītas cita ar citu tā, ka rezultātā izveidojās ģeniāla būvklucīšu sistēma.

Vai citplanētieši uzcēla Pumapunku?

Dēnikena teorijas piekritēji ir pārliecināti, ka Pumapunka ir visnozīmīgākais un pārliecinošākais pierādījums Paleo-SETI hipotēzei. Lai pamatotu savu teoriju par senajiem astronautiem, šīs teorijas atbalstītāji nekautrējās izteikt sensacionālus, taču patiesībai neatbilstošus apgalvojumus.

Celtniecībā izmantotais materiāls

Seno astronautu teorijas piekritēju grāmatās varam izlasīt, ka Pumapunkas komplekss celts no granīta un diorīta blokiem. Tā kā par diorītu cietāks ir tikai dimants, tad instrumentiem, ar kuriem šie cietie ieži tika apstrādāti, uzgaļi bija ar dimantu.

Patiesībā Pumapunkas kompleksa celtniecībā izmantoti nevis granīta vai diorīta, bet gan sarkanā smilšakmens un andezīta monolīti.

Smagākais monolīts

Seno astronautu teorijas piekritēji apgalvo, ka smagākais Pumapunkas kompleksā esošais monolīts sver 800–1000 tonnas.
Atkal pilnīgas aplamības. Patiesībā smagākais Pumapunkā atrastais monolīts sver tikai 130 tonnas. Pārējie monolīti ir daudz vieglāki.

Akmens apstrāde

Dēnikens un viņa sekotāji savos darbos plaši un gari iztirzā akmens apstrādes tehniku, lai pēc tam secinātu, ka Pumapunkas kompleksa celtniecība nebija cilvēku spēkos. Tā kā akmens bloku virsma ir gluda kā galda virsma, tie noteikti apstrādāti ar mašīnām.

Tomēr par sarūgtinājumu visiem Dēnikena faniem jāteic, ka gan mīksto sarkano smilšakmeni, gan krietni cietāko andezītu var apstrādāt ar akmens darbarīkiem. Līdzās akmens rīkiem Tiavanakas-Pumapunkas celtnieki, kā izpētot apstrādāto bloku virsmas, secinājuši Kalifornijas universitātes Bērklijā pētnieki Žans-Pjērs Prozēns un Stella Neira, lietoja arī no vara sakausējumiem darinātus rīkus - bronzu metalurģija reģionā bija pazīstama jau pirms Tiavanakas kultūras uzplaukuma.

Rakstība un plānošana

Kā zināms, senās Dienvidamerikas civilizācijas, atšķirībā no Vecās pasaules senākajām civilizācijām, nepazina rakstību. Kā tādā gadījumā senie indiāņi bez rakstības, tātad plāna, varēja uzcelt tik grandiozu kompleksu, kāds ir Pumapunka? – jautā seno astronautu teorijas atbalstītāji.

Kaut arī Pumapunkas celtnieki nepazina rakstību, tomēr viņi, iespējams, izmantoja Titikakas ezera rajonā dzīvojošām ciltīm kopēju par Yaya Mama sauktu ikonogrāfiju. Yaya Mama vis nebija kaut kāds slepens citplanētiešu kods, kā mīl apgalvot seno astronautu teorijas atbalstītāji, bet gan sakrālas mākslas stils, kas bija izplatīts Titikakas ezera rajonā.

Domājams, ka Pumapunkas celtnieki bilžu rakstu izmantoja kā rasējumu, tāpat kā daudzas citas kultūras, kuras nepazīst rakstību mūsu izpratnē.

Megalītu transportēšanas jautājums

Protams, ka atbilstoši seno astronautu teorijai, Pumapunkas megalītisko akmeņu transportēšanā no akmeņlauztuvēm uz būvlaukumu izmantotas kaut kādas citplanētiešu tehnoloģijas, piemēram, antigravitācijas iekārtas. Citiem vārdiem, akmeņi savā vietā nogādāti, izmantojot levitāciju.

Tomēr grūti iedomāties, kā akmeņi varēja tikt levitēti pēc tam, kad tajos tika skrupulozi izveidotas vietas virvju piestiprināšanai. Daudziem monolītiem divās blakus skaldnēs ir izcirstas speciāli virvēm paredzētas vairākus centimetrus dziļas un platas rievas. Turklāt Pumapunkas celtnieki vairākiem akmeņiem izcirta ierobus, kurus pētnieki nodēvējuši par pacelšanas “rokturiem.” Diezgan savādi, ja pieņemam, ka taisnība ir seno astronautu teorijas atbalstītājiem, vai ne?

Leģendas

Dēnikens un viņa mācekļi, pamatojot savu teoriju, citē neskaidras leģendas, kuras inki XVI gadsimtā stāstījuši spāņu iekarotājiem. Šīs leģendas vēstīja, ka Tiavanaku vienā naktī uzcēluši dievi. Inki teikuši spāņiem, ka tie nebija viņi, kas to paveikuši. Seno astronautu teorijas atbalstītāji pēc īsa šo leģendu atstāsta secina, ka Pumapunku uzcēla viesi no kosmosa. Bet vai ir pamats šādam secinājumam?

Lai saprastu, kāpēc inki kaut ko tādu apgalvojuši spāņiem, mums ir jāsaprot pati inku reliģija. Inku reliģija postulēja ideju, ka inku civilizāciju radīja dievi un tā bija pirmā civilizācija pasaulē. Tāds priekšstats bija inku ideoloģiskais ierocis, ar ko viņi pamatoja savas pretenzijas uz varu pār impērijas pakļautajām ciltīm un tautām.

Kad inki sasniedza Altiplānas plakankalni, Pumapunka jau gulēja drupās. Inki, negribēdami atzīt, ka jau pirms viņiem dzīvoja tauta, kuras būvniecības mākslā pārspēja inkus, izdarīja nelielas korekcijas savā mitoloģijā, iekļaujot tajā Pumapunku. Saskaņā ar jaunajām korekcijām inku mitoloģijā, Pumapunku pasaules pirmsākumos uzcēla dievs Virakoča. Tādā veidā tika saglabāts priekšstats par inku civilizāciju kā senāko uz zemes.

Vieta, kur godināja debesu dievus

Dēnikens un viņa piekritēji pieņem, ka Pumapunka bija arī sena kulta vieta, kur pulcējās svētceļnieki, lai pielūgtu dievus, kas sensenos laikos ieradās no debesīm.

Taču inku un aimaru mītos nekur nav teikts par Virakočas debesu izcelsmi. Saskaņā ar indiāņu mītiem, Virakoča iznāca vai nu no Titikakas ezera vai ieradās no jūras.

Cik veca ir patiesībā Pumapunka?

Alternatīvie vēsturnieki savus apgalvojumus par Pumapunkas ārkārtīgi lielo senumu pamato ar Austrijā dzimušā amatierarheologa Artura Poznaņska (1873.–1946.g.), pētījumiem. Atbilstoši Poznaņskim, Tiavanakas galvenā celtne – Kalasasaija – bija precīzi orientēta pēc pavasara un rudens ekvinokcijas, kā arī pēc vasaras un ziemas saulgriežiem. Tādējādi noteiktā dienā Saulei vajadzēja uzlēkt virs noteikta tempļa akmens un norietēt aiz cita monolīta. Taču šeit Poznaņskis saskaras ar vienu problēmu, proti, kuru akmeni izvēlēties par atskaites punktu? Tā kā tempļa drupu atrašanās vieta vairs nesakrita ar šiem astronomiskajiem notikumiem debesīs Poznaņskis pieņēma, ka Kalasasaijas celtniecības laikā bija cits Zemes ass slīpuma leņķis. Mūsdienās Zemes ass slīpuma leņķis ir 23,4 grādi. Savukārt pēc Poznaņska aplēsēm, ekliptikas slīpuma leņķim Tiavanakas celtniecības laikā vajadzēja būt 23,15 grādiem. Pārbaudījis visas pieejamās astronomiskās tabulas, viņš konstatēja, ka šāds Zemes slīpuma leņķis bija 13 000.g.pmē.

Protams, tāds Poznaņska dotais Tiavanakas-Pumapunkas vecuma datējums pārējai zinātnes pasaulei šķita neticams. Tāpēc, lai pārbaudītu Poznanska aprēķinus, Vācu astronomijas biedrība uz Tiavanakas drupām nosūtīja ievērojamu astronomu komandu, kura tur darbojās laikā no 1926.gada līdz 1928.gadam. Astronomi apstiprināja Poznaņska teoriju par Kalasasaijas astronomisko orientāciju, taču noteica, ka redzamības līnija attiecās uz 9300.g.pmē. Tomēr astronomi spēja tikai pārbaudīt Poznaņska arheoastronomiskos aprēķinus, bet, nebūdami arheologi, nebija spējīgi noskaidrot vai Tiavanakas celtņu astronomiskā orientācija bija tās celtnieku patiešām plānota vai tikai spekulatīvs Poznaņska pieņēmums.

Taču Pumapunkas vecums ir diezgan precīzi noteikts, izmantojot radioaktīvā oglekļa metodi. Ar radioaktīvo oglekli datētie augsnes paraugi no Pumapunkas terases apakšējiem slāņiem ir 1500 gadus veci, kas, kalibrējot, atbilst 569.gadam.

Sena osta?

Poznaņskis Pumapunku uzskatīja par aizvēsturisku ostu, kur piestāja simtiem kuģu. Tomēr, lai atspēkotu šo teoriju, pietiek ar diviem sekojošiem faktiem:
Tiavanakas kultūras pastāvēšanas laikā Titikakas ezera līmenis nebija tik augsts, lai sniegtos līdz Pumapunkai.

Sena osta, kas atrodas tikai 18 km uz ziemeļrietumiem no Tiavanakas, Titikakas ezera krastā pie Ivavas (Iwawi) tika atklāta jau 1960.gados, un to ar Tiavanaku savienoja ceļš. No šīs ostas uz Tiavanaku tās tempļu un piļu celtniecībai tika nogādāti akmeņi.

Pumapunku bojāeja

Pēc Poznaņska domām, Pumapunku nopostīja Titikakas ezera pārplūšana, ko izraisīja zemestrīce un vulkāna izvirdums.

Savukārt austriešu pētnieks Hanss Šindlers-Belami izvirzīja teoriju, ka plūdus, kuros gāja bojā Tiavanakas kultūra, izraisīja Mēness pietuvošanās.

Saprotams, ka šīm teorijām nav ne ģeoloģisku, ne astronomisku pierādījumu. Tomēr arī mūsdienās alternatīvie vēsturnieki, no kuriem īpaši minams G.Henkoks, turpina attīstīt savas spekulācijas par globāla mēroga katastrofu, kas iznīcināja Tiavanakas kultūru un pārvērta Pumapunku grandiozā drupu laukā.

Tomēr patiesībā Pumapunka pārvērtās drupās divu iemeslu dēļ, no kuriem neviens nebija saistīts ar Poznaņska minētajiem plūdiem. Pirmkārt, Pumapunku celtnieki nezināmu iemeslu dēļ pameta nepabeigtu. Otrkārt, Tiavanaka un netālu no tās esošā Pumapunka ilgstoši, īpaši pēc tam, kad spāņi bija iekarojuši inku impēriju, tika izmantotas kā akmeņlauztuves, kur cilvēki ieguva akmeņus savu māju celtniecībai. Vēl deviņpadsmitajā gadsimtā no Tiavanakas tika lauzti akmeņi dzelzceļa būvei.

Reliģiskā nozīme

Iespējams, ka Pumapunka un citi Tiavanakas kompleksa pieminekļi - Akapanas piramīda, Kalasasaija, Putuni un Kerikala veidoja Tiavanakas civilizācijas rituālo un garīgo centru. Šis reģions bija seno Andu iedzīvotāju pasaules centrs, uz kurieni no tāliem Tiavanakas impērijas rajoniem plūda svētceļnieki, kuri apbrīnoja tā skaistumu. Megalītiskas celtnes pārvērta ainavu; Pumapunkas komplekss mērķtiecīgi tika integrēts ar svēto Illimana kalnu, kuru Tiavanakas kultūrā uzskatīja par mirušo garu mājvietu. Garīguma nozīme un brīnuma sajūta, iespējams, pastiprinājās mainītā apziņas stāvoklī, kas tika panākts, lietojot halucinogēnos augus. No Tiavanakas kultūrai piederīgajām mūmijām ņemto matu paraugu analīzēs konstatētas psihotropo vielu paliekas.

Augšējais attēls: Pumapunkas skats. Avots: wikimedia.org.

Avoti:
badarchaeology.com
ancientaliensdebunked.com
en.wikipedia.org
Dēnikens, Ērihs. 2006. Sensacionāli Senās Astronautikas Atklājumi. Rīga: Avots.
Stingls, Miloslavs. Zvaigžņu pielūdzēji.Rīga: Zinātne.
Fišingers, Larss. 1998. Dievu laiki. Rīga.
Hausdorfs, Hartvigs. 1999. Kad dievi tēloja Dievu. Rīga: Avots.
Heijerdals, Turs. 1959. Aku-Aku. Rīga: Latvijas Valsts Izdevniecība. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.