Cilvēku upurēšanas
Dažādos cilvēces vēstures posmos un dažādās civilizācijās tika uzskata par normu cilvēku, pat bērnu upurēšana.
Akmens laikmetā.
Lokrūvas megalītiskie kapi. Lokrūvā (Loughcrew) Mītas grāfistē, Īrijā esošajos akmens laikmeta apbedījumos, iespējams, simboliski attēlo pilnu Saules aptumsumu, kas šajā reģionā notika 3340.gada 30.novembrī pirms mūsu ēras. “Pieminekļa iekšienē zem akmens atrasti apdeguši 48 seno cilvēku kauli, kas, iespējams, liecina par to, ka neolīta cilvēki, uzlūkojot Saules aptumsumu kā šausmīgu notikumu, upurējuši cilvēkus, lai “glābtu” debesu [Saules] dievu no nāves,” - 2002.gadā rakstīja īru arheoastronoms Pols Grifins (Paul Griffin).
Cilvēku upurēšanas pēdas uzietas Pemeltas hendžā Vācijā.
Senā Grieķija. Knosas pils izrakumos Krētā tika uzietas liecības par vērša kultu, kura simbols bija dubultais cirvis. Šeit arī izrakumos tika uzietas 372 jaunu cilvēku kaulu atliekas, jaunie ļaudis bija bijuši vecumā no 10-15 gadiem. Kaulu stāvoklis liecināja, ka tos ēduši. Iespējams, tolaik jauniešus bijusi spiesti atdot kaut kādam cilvēkēdājam, kas dzīvojis pilī - vēlāk šie notikumi transformējušies stāstā par Mīnotauru.
Senā Roma. Kad Romā saņēma ziņas par Kannu kaujas rezultātiem (Kartāgiešu karavadoni Hanibāls pilnībā sagrāva romiešu armiju), tad tur sākās panika. Sabiedrotie pameta savienības līgumu ar Romu, jo nu visai pamatoti uzskatīja, ka Roma nespēj viņus aizstāvēt. Tikmēr pašā Romā sākās masveida upurēšana dieviem - šī esot viena no pēdējām reizēm, kad romieši masveidā upurējuši cilvēkus par labu dieviem.
Eiropa. 40 nogalinātus/upurētus vergus atraduši ķeltu virsaiša kapenē Vērša klints alā Morāvijā.
Upurētu cilvēku atliekas uzietas 2012.gadā izpētītajā Lagodekas kurgānā Austrumgruzijā.
Tuvie Austrumi.
Metsamora. Armēnija. Te vietējā muzejā izstādīta kapeņu shēma, kurā kopā ar augstmani guldīti arī upurētie kalpi.
Ūra. Upurēti cilvēki uzieti Leonarda Vūlija atklātajās kapenēs.
Feniķieši. Romiešu vēsturnieki savos darbos apgalvoja, ka Kartāgas feniķieši Bālam esot upurējuši zēnus. Detalizēti bija aprakstīts tāds rituāls 310.g.pmē. pie Kartāgas vārtiem, kas bijis vērsts pret ilgstošu sausumu. Pilsētas aristokrātu pirmdzimtie dēli tikuši mesti ugunī. Dažās hronikās tika ziņots, ka tiem pirms iesviešanas ugunī pārgrieztas rīkles.
Ilgu laiku to uzskatīja tikai par propagandu, lai parādītu Romas pretiniekus kā barbarus. Taču Pitsburgas universitātes antropologs Džefrijs Švarcs pārmeklēja bērnu kapus Kartāgas drupās un atrada 70 urnas ar apdegušiem kauliem. Pavisam zinātnieks izpētījis vairāk kā 300 šādu urnu un uzskata, ka guvis pierādījumus šai briesmīgajai tradīcijai.
38 urnās tika uzieti meiteņu kauli un tikai 26 urnās nekļūdīgi bija zēnu mirstīgās atliekas. Tātad vai nu upurējamo vidū bijušas arī meitenes, vai arī kapsētā apbedīti ugunsgrēku upuri. Pētniekam neizdevās gūt nekādus pierādījumus par vardarbību pirms upurēšanas, lai gan viņš ļoti rūpīgi meklēja griezumu pēdas.
Senā Ēģipte. Pēc izplatīta uzskata cilvēku upurēšana bijusi raksturīga tikai Abīdas agro dinastiju laikmeta valdniekiem.
Džera kaps Umelkābā. Umm el-Qaab - arābiski “podu māte,” Abīdā ir lielākais no pirmās dinastijas faraonu apbedījumu kompleksiem, kas pazīstams ar to, ka tajā atrasti aptuveni 318 pavadošie apbedījumi, kuros guldīti upurētie cilvēki.
Cilvēku upuri Hierakonopoles kapu laukā. 23.kapu izpētot, noskaidojās, ka tas jau senatnē vairākkārt ticis izlaupīts. Vēl bez statuetes tajā atrada no krama darinātu ibeksa (kalnu āzis) figūru un četru, daļēji saglabājušos cilvēku skeletu atliekas. Arheoloģe Frīdmena domā, ka gadījumā, ja šie indivīdi nav tikuši šajā vietā ierakti vēlāk, traucējot sākotnējo apbedījumu, tie, vadoties pēc pilnīga inventāra trūkuma, visdrīzāk ir upurēti karagūstekņi vai vergi. Ja šie, 23.kapā guldītie mirušie, kā arī virkne citu, kapulauka izcilākajiem, lielākajiem kapiem pakārtoto apbedījumu, patiešām ir cilvēku upuri, tad cilvēku upurēšanai senajā Ēģiptē ir krietni garāka priekšvēsture nekā iepriekš domāts - vēl pirms Abīdas dinastijas.
Heti. Ir ziņas, ka arī heti upurējuši cilvēkus.
Senie žīdi. Bībeles mīts par ciltstāva Ābrama (islāmā Ibrahima) mēģinājumu upurēt Jāvem savu dēlu Īzaku (islāmā - Izmaīlu) simbolizē pāreju no cilvēku upuriem uz dzīvnieku upurēšanu dieviem, Izmaīla vietā upurē aunu.
Senā Ķīna. Senajā Ķīna praktizēja cilvēku upurēšanas, jo kapos kopā ar mirušo valdnieku apglabāja desmitiem un pat simtiem cilvēku. Dažiem no tiem nocirta galvas, bet citus sasēja un apraka dzīvus. Tāpat dieviem upurēja arī vergus bailēs no sausuma vai plūdiem - tos sadedzināja dzīvus vai iemeta upē.
Fu Hao apbedījums. Šo Šaņu dinastijas (II g.tk.pmē.) imperatora Iņ U Dina sievas apbdījumu arheologi atklāja 1976.gadā pie Aņjanas. Starp atradumiem bija 16 dzīvi apbedītu vergu mirstīgās atliekas.
Šimao pilsētas apbedījums. Ārpus austrumu vārtiem uz ārēja vaļņa arheologi 2018.gadā atrada sešas bedres ar nocirstām cilvēku galvām. Cilvēku kaulu morfoloģiskās analīzes liecina, ka upuri nākuši no senās Zhukaigou pilsētas, kas atrodas uz ziemeļiem no Šimao. Kad Šimao iekaroja Zhukaigou, daudzi tās iedzīvotāji tika saņemti gūstā un pēc tam upurēti.
Centrālamerika.
Olmeki. Pirmā cilvēku upurēšana Amerikā bija raksturīga jau olmeku civilizācijai. Šādus faktus ieguva amerikāņu pētnieks Matejs Stirlings.
Maiji. Iespējams, ka maijiem nebija raksturīga cilvēku upurēšana, varbūt tikai neliela, bet šāds paradums vērsies plašumā tikai līdz ar iekarotāju tolteku atnākšanu.
Čičenicas upurakas atradumi. Arī maijiem bija raksturīga cilvēku upurēšana. Pierādījumi tam tika iegūti nesen, lai gan tā nebija plaši izplatīta.
Čičenicas Upurakā maiji par godu dievam Jum-Kašu meta jaunas meitenes un arī bērnus (akā uzieti to kauli). Svētceļnieki savācās laukumā pie Kukulkāna piramīdas. Pēc dievkalpojuma beigām Čičenicas svētnīcās priesteri sapostās meitenes koka katafalkos nesa pa svēto ceļu uz „Nāves aku.” Dunēja tunkuļi (maiju bungas), ragi, kas gatavoti no jūras gliemežnīcām taureja par godu Jum-Kašam, ļaudis dziedāja pateicības himnas. Tad svinīgā procesija nonāca pie „Pēdējās ceremonijas svētnīcas” Upurakas malā. Meitenes nokāpa no katafalka, priesteri atkal tās attīrīja ar kopalas sveķu dūmiem. Flautu pavadībā priesteri aizveda meitenes uz laukumiņu akas malā, ņēma tās aiz rokām un kājām, stipri iešūpoja un iemeta akā.
Cilvēki lūdzās: „Ak, Dievs, dod jel mūsu laukiem ražu, ļauj izaugt kukurūzai, dāvā mums lietu un pieņem šīs jaunavas savā namā, savā guļvietā. Pieņem, ak, Dievs, arī citas mūsu dāvanas...” Pakaļ jaunavām akā tika mestas dāvanas – nefrīta un zelta krāšņumlietas.
Palenkes atradumi. Ķēniņa Pakala apbedījumā zem slavenā Uzrakstu tempļa uzietas 6 upurētu jauniešu atliekas.
Upuri, kas nogalināti ar nazi un tiem izrauta sirds, uzieti Sarkanās ķēniņienes kapenēs Palenkē.
Tolteki. No iekarotājiem toltekiem maiji pieņēma jaunas - asiņainas upuru formas.
Bīskaps Landa aprakstījis vairākus cilvēku upuru veidus, par kuriem bija uzzinājis, apmeklējot maiju-tolteku centrus Jukatānā.
Vissenākais upurēšanas veids esot bijis nošaujot ar bultām. Upuri piesēja pie staba. Tad pie tā piegāja priesteris un pārgrieza vēdera apakšdaļu. Ar asinīm notriepa to dievu statujas, kurām upuris tika nests. Upura ķermenis tika ierīvēts ar zilo krāsu, bet sirdi apzīmēja ar baltu aplīti un tas kalpoja par locinieku mērķi. Tad tika uzsākts upurdancis. Dejojošie ar loku un bultām griezās ap stabu tunkuļu pavadībā, loks te savilkās, te atslāba, kamēr visi dejas dalībnieki izšāva uz upuri savas bultas.
No toltekiem nācis arī upurēšanas rituāls ar sirds izraušanu. Upurēšanas piramīdu virsotņu laukumiņos uz upurakmeņiem priesteri noguldīja uz muguras upurēšanai paredzēto, ar akmens nazi (varbūt tomēr obsidiāna?) pāršķēla tam krūšu kurvi un izrāva pukstošo sirdi. Šļācošās asinis no tās tika izmantotas, lai apspricētu dievu statujas un altāri. Ķermeni bez sirds nometa lejā no piramīdas. Lejā to sagrāba citi priesteri, kas novilka mirušajam ādu un paši tajā ietērpās.
Atradumi.
Tolteku upurēšanas nazi ar čūskas formas rokturi Čičenicas akas dibenā uzgāja pētnieks Tompsons. Tāpat viņš uzgāja 40 sieviešu un bērnu skeletus, kas pierādīja bīskapa Landas stāstīto par cilvēku upurēšanām šai senotē.
Zelta diski ar upurēšanas ainām. Tādi uzieti Čičenicas akā, gatavoti tepat pilsētā, lai gan maijiem īsti nebija zeltkaļu meistaru. Domājams, tie tika gatavoti tolteku meistaru uzraudzībā. Uz tiem attēlotas ainas, kurās tolteki upurē sagūstītos maijus.
Tollanas upuri. 24 upurētu bērnu atliekas tika uzietas 2007.gada pavasarī Tollanā. Starp tām bija Tlaloka figūriņas, kas radīja hipotēzi, ka bērni upurēti lietus izsaukšanai.
Acteki. Šo rituāls (neštlauali) bija svēts pienākums dievu priekšā. Acteku impērijā, kas radās un izpletās XV gs., cilvēku upurēšana reliģiskiem mērķiem pieņēma visplašākos apmērus.
1487.gadā Tenočtitlānā Lielā teokalli pārsvētīšanas ceremonijā tika upurēti tūkstošiem cilvēku.
Upurēšana visai labi dokumentēta Kortesa pavadošo rakstvežu darbos 1521.gadā. Bernāls Diass stāsta, ka naktī pirms Tenočtitlānas pilsētas krišanas viņu gūstā saņemtos biedrus acteku priesteri vilkuši augšā pa piramīdas kāpnēm, lai veiktu pēdējo upurēšanu savam kara dievam Uicilipočtli. „Atskanēja sirdi plosoša Uicilipočtli bungu rīboņa, tai pievienojās gliemežvāku, ragu un vēl kādu trompetēm līdzīgu instrumentu skaņas, kas lika mums šausmās nodrebēt. Paskatoties uz piramīdas augšu, redzējām, kā mūsu sagūstītos biedrus vilka augšā pa kāpnēm, lai upurētu dievam; tiem, kuri jau bija uzvesti augšā, lika paklanīties viņu nolādētajiem elkiem; redzējām, ka vairākiem gūstekņiem aplika spalvu rotas, iedeva vēdekļus un lika dejot Uicilipočtli tēla priekšā, un, tiklīdz deja bija beigusies, viņus noguldīja uz muguras uz šauriem akmeņiem, kas bija speciāli izveidoti upurēšanai, un tad ar krama nažiem viņiem pārgrieza krūtis un izrāva vēl pukstošās sirdis, ko šie mežoņi tad ziedoja saviem elkdieviem.”
Spāņi kļuva par lieciniekiem kā 4 dienu ilgušajos svētkos tika upurēti 10 000 cilvēku: „...visapkārt viss pludoja asinīs un kliedza uz debesīm.”
Izrakumos pie Lielā tempļa Mehikā tika uzietas šīs briesmīgās upurēšanas liecības – asi naži un tūkstošiem cilvēku galvaskausi.
Pētnieki diskutē, kādēl gan šādas briesmīgas nežēlības. Taču viss saistās ar acteku priekšstatiem. Jau spāņu garīdznieki (Lass Kasass) saprata, ka tā izpaudās acteku dievbijība. Viņi ticēja, ka cilvēku asinis palīdz no jauna uzlēkt Saulei un tā var turpināties dzīvība uz Zemes.
Atradumi Lielajā teokalli. Tās iekšīenē uzieti 42 upurētu bērnu skeleti.
Raksti.
Pie acteku upurakmens atrod 50 cilvēku galvaskausus.
Dienvidamerika.
Inku impērija. Inki upurēja krieni mazāk cilvēku, kā to darīja viņu kaimiņi Acteku impērijā - inki retumis upurēja tikai bērnus. 200 zēnus upurēja par godu Inkas kāpšanai tronī, reizēm bērnus upurēja rituālā arī Inkas nāves gadījumā.
Kapakočas rituāls. Šajā rituālā upurēja 200 iepriekš atlasītus bērnus par godu jaunā Inkas kronēšanai. Atlasītajiem bērniem bija ideāla āda, bez jebkādām dzimumzīmēm. Bērnus atveda Čukikanča kalna virsotnē (Kuskas nomalē). Inka vairākas reizes tiem pieskārās ar roku, tad tos nogalināja nožņaudzot. Iepriekš tie bija apdullināti ar kokas pilveri. Upurētās meitenes un zēnus kopā ar upurētām lamām svinīgi apraka kalna virsotnē. Rituālā virspriesteris Viljak Umu vērsās pie Virakočas un lūdza to pasargāt Inku valdīšanas laikā.
Kapakraīmas svētki. Arī tajā reizēm upurēja cilvēkus. Rituāls otika uz svētās salas Titikakas ezerā decembrī.
Kalnu virsotnēs upurēja bērnus. Upurēšana parasti tika veikta ekstremālās situācijās – zemestrīču, epidēmiju, bada gadījumā, taču tika veikta arī ziemas un vasaras saulgriežos.
Tikai šķīsti un fiziski veseli bērni spēja nokļūt dievu valstībā, tādēļ bērni tika atlasīti ļoti rūpīgi. Tāpat inki neuzskatīja upurēšanu par nežēlību, jo upurētie nonāca taisnā ceļā pie Dieviem.
Šādu atradumu veica amerikāņu antropologs un arheologs Džoans Reinhards, kas veica izrakumus lielos augstumos. Viņš kādā Andu vulkāna virsotnē uzgāja trīs upurētu bērnu atliekas, kas tur atradās kādus 500 gadus. Viena bērna galvaskauss bija izstiepts. Šo apbedījumu uzgāja nejauši, pateicoties tam, ka virs tā atradās lamas figūriņa. Bērnu mūmijas bija ārkārtīgi labi saglabājušās.
Citu upurēto bērnu apbedījumu kalna virsotnē uzgājuši dārgumu meklētāji. Vienu tādu puisēna ķermenīti tie uzgāja ietītu lamas vilnas tunikā. Seja bija izkrāsota dzeltenā un sarkanā krāsā. Tuvumā uzgāja lamas figūriņu no zelta un lellīti apģērbā un ar spalvām.
Tādu atradumu Andos ir bijis visai daudz.
Rituālās upurēšanas prakse tika aizliegta tikai ar spāņu parādīšanos XVI gs. 30.gados. Taču inki vēl ilgi pārkāpa šo aizliegumu.
Totakačas svētvieta. Te upurēja bērnus un laicīgi izstādīja arī inkas Tupaka Jupanka mūmiju.
Pomarkas svētvieta. Te arī uourēja bērnus, laicīgi izstādīja Inkas sievas mūmiju.
Čimi. 200-300 sieviešu skeleti tika uzieti kādā maznozīmīgākā pilī Čančanā. Skeletu analīze parādījusi, ka čimiem bijusi pazīstama cilvēku upurēšana.
2019.gadā pasauli aplidoja vēsts, ka uzieti vairāk kā 200 upurētu bērnu apbedījums.
Araukāņi. Šī kareivīgā indiāņu cilts no Čīles klusā okeāna piekrastes veica zēnu upurēšanas rituālus. Mūsdienās jau tas it kā vairs nenotika, līdz XX gs. 60.gados briesmīga zemestrīce un cunami nodarīja reģionam postu. Runā, ka araukāņu priesteri 1968.gadā esot upurējuši zēnu dievu labvēlībai.
Okeānija.
Vēl XIX gs. vidū bērnus ar gaišiem matiem upurēja Tangaroa dievam Mangaijas (pati tālākā dienvidos Kuka arhipelāgā) salā.
Āfrika. "Teikā par Banzuoku" stāstīts par pirmajiem bviti kulta priesteriem Centrālāfrikā (Kamerūna, Gabona un Zaira), kas atgriezušies ciemā, uzcēla pirmo bviti svētnīcu un kļuva par tās priesteri. Kulta sākumā upurēja cilvēkus. Drīzumā cilvēku upurēšana tomēr tika noliegta un sāka izmantot vistas.
Raksti.
Atrastas senākās liecības par cilvēku upurēšanu Āfrikā.
Arheologi “Vācijas Stounhendžā” atrod liecības par cilvēku upurēšanu.
Saites.
Reliģijas un reliģiozitāte.
