Aliens

Laika Ceļotājs. Kangaru pašlabuma filozofija Laimoņa Pura romānā “Degošais pilskalns”

Laimoņa Pura romāns “Degošais pilskalns” vēstī par notikumiem, kas risinājās senajā Zemgalē XIII gadsimtā. Lai arī romāns ir uzrakstīts padomju okupācijas gados, tomēr daudzas tajā aplūkotās tēmas, piemēram, patriotisms (izvēle aizstāvēt savu brīvību un zemi) un nodevība (nodot savu tēvzemi personīgā labuma vārdā), joprojām ir nozīmīgas arī mūsu dienās, īpaši ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko kontekstu.

Nodevējs Daunadzis bija miris, taču pašu Daunadža dzimtu Namejs neaiztika, jo nebija atriebīgs un jāsaka, ka bija pat naivs un labticīgs. Pārējie Daunadža radinieki kļuva tikai piesardzīgāki un ja arī loloja nodevīgas un nelojālas domas, tad tās slēpa. Namejs pat ļāva viņiem uzturēties Tērvetes pilī. Savukārt citi Zemgales novadu labieši un dižlabieši, kuri jutās pietiekami stipri, lai nepakļautos Tērvetes valdniekam Namejam, vēl vairāk norobežojās un slepus turpināja draudzēties ar Vāczemes krustnešiem, kuri ar dāvanām un solījumiem centās pārliecināt viņus pieņemt ordeņa aizbildniecību. Ordenis pat solīja šiem zemgaļu dižciltīgajiem palīdzēt ievākt nodevas no viņu novadiem, viņiem tikai jāpiekrīt kristīties un maksāt nodevas, kas nebūs lielas un neko daudz neietekmēs pašu zemgaļu labiešu labklājību, tieši otrādi uzlabošot.

Saprotams, ka zemgaļu gods, lepnums un brīvība šiem zemgaļu dižciltīgajiem neko nenozīmēja. Viņiem gods bija draudzēties ar aizjūras krustnešiem, lepnums sēdēt ar svešzemju viesiem pie viena galda un brīvība savā pārvaldītājā novadā darīt, kas vien ienāk prātā, nerēķinoties ne ar saviem ļaudīm, kuri viņiem maksāja nodevas, ne arī ar Zemgales valdnieku Nameju.

Romānā “Degošais pilskalns” īpaši spilgti šo pašlabuma filozofiju pauž jau mirušā nodevēja Daunadža brālis Daumants: “Kas gan labāk - atbērt šos pārdesmit siekus rudzu vai ļauties, lai visus apkauj?”

Tad tālāk Daumants turpina: “(..) Kad man ir mājoklis, silts apģērbs un biezs ēdiens, kad man pašam nav jāsvīst līdumā - tur mans lepnums, tur mana senā dzimta. Un es redzu - ne mums, mazai zemgaļu zemītei, stāties pretī milzumam.”

Vēl viena Daumanta pērle: “Ko palīdzēs tava brīvība, ja tev nebūs vergu un novadnieku, no kā ievākt savu pagastu?”

Vēl romānā, jau tuvāk nobeigumam, aprakstīti zemgaļu ziemassvētki, kas svinēti Tērvetē. Svētku laikā Daumis un pāris labieši no Mežotnes un Upmales, nošķīrušies no pārējā svinētāju pulka, pārspriež pēdējos notikumus. Daumis cītīgi citiem labiešiem izplata ordeņa propagandu, proti, ordenis jau neko daudz neprasa, tikai labprātīgu pakļaušanos un tāda veidā labieši saglabās savas privilēģijas.

To visu nejauši, garām ejot, dzird Zemgales valdnieks Namejs, kurš apstājās un sāk karstu diskusiju. Tā vēl vairāk sakarst, kad tajā iesaistās Nameja draugs Mudris, kurš arī cēlies no senas zemgaļu dzimtas un Viestura laikā bija devies līdzi vāczemes priesteriem uz Romu, bet, kļuvis vecs, atgriezās dzimtenē.

Daumis dusmīgi uzbrēc Mudrim: “Tev, pasaules izklīdenim, viegli ņirgt. Tu esi pliks kā nodīrāts zaķis, savu vēderu piepildi virsaiša klētī un tad pārgudri mels, un velc [uz bērza] tāsītēm tās pašas kristiešu rakstu zīmes. Bet man pieder tīrumi, bišu koki un ļaudis. Man tie jānosargā un jāglābj.”

Tad balsi paceļ Namejs: “Un man? Vai man nekas nepieder? Vai man nekas nav jāsargā? Vai es negribu pasargāt? Vai visa Zemgale nav mana daļa? Tu apgalvo, ka gribi to pašu: pasargāt zemi! Pareizi! Tu gribi to pašu! Tikai kā? Ar necienīgu padevību! Bet es? Ar tēvutēvu lepnumu! Vai tā nav mūsu zeme, cik vien mūsu tēvi un mātes atceras? Tad ar kādām tiesībām te svešinieks drīkst rīkot? Un man vēl viņš jālūdz? Un vai mans valdnieka pienākums nav rūpēties arī par tiem, kas kopj mūsu tīrumus, - par arāju, sējēju, pļāvēju, bitenieku, lopkopi, mednieku? Par visiem, kas apdzīvo manu novadu?”

Tad runā Mudris: “Kristīgie saka: atdot velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku. Tieši tā viņi paši dara ar svešām zemēm. Tāpēc taisnība vienmēr stāv spēka pusē. Cik ilgi būsim spēcīgi, tik ilgi pastāvēs tiesības. Ceļos nokritis, vari tikai lūgties.”

Daumants nikni atcirta: “Es nelūdzos! Es gribu līgt kā vīrs ar vīru, kamēr vēl man ir spēks, un spēks man ir tad, kad mani tīrumi zaļo, mani ļaudis strādā!”

Namejs kļuva ļoti nikns:” Tad līgsti, tad līgti! Tad nolīgsti, lai viņi nenāk te, bet gan tu –pie viņiem. Ne tu dod viņiem divi pūri no arkla un vēl diez, bet lai dod viņi...”

Strīdu pārtrauc Nameja sieva, aicinot visus ēst un dzert.

Vai tad līdzīgu filozofiju nesludina daži mums labi zināmi politiķi un labieši, kuru bizness bija un varbūt vēl arvien ir saistīts ar Krieviju? Diemžēl šī pašlabuma filozofija rod arī diezgan dzirdīgas ausis daļā latviešu, kuri saskatījušies Kremļa propagandas kanālus, spriež: “Kāpēc mums vajadzīgs NATO un jātērē nauda armijai?”; “Vai tad nevar draudzēties ar krieviju?”; “Ar kaimiņiem jādzīvo draudzīgi”; “Ar krieviju jāveido ekonomiskas, pragmātiskas biznesa attiecības, jo nauda ir nauda.”

Pat Krievijas pilnmēroga iebrukums Ukrainā neko daudz nav mainījis šo cilvēku pārliecībā.

Protams, Daumantam, tāpat kā mūsdienu “reālpolitiķiem”, nerūpēja tautas labklājība, bet gan pašu personīgais labums. To der atcerēties, lasot internetā S.Toča palagus par to, ka ar Krieviju jāuztur pragmātiskas biznesa attiecības.