Aliens

Antarktīda

Zemes 6.kontinents, aisbergu valstība un mūžīgā sasaluma zeme, arī lielākais tuksnesis pasaulē - skarbākā vieta uz Zemes. No ceļošanas viedokļa tā ir dārgākā.

Tūristam! Visiem, kas vēlas legāli vest tūristus uz Antarktīdu, jāreģistrējas. Uz šādiem kuģiem drīkst atrasties ne vairāk par 500 pasažieriem. Vienā reizē krastā, ciemos pie pingvīniem, laiž, maksimums 100 cilvēkus. Viss tiek stingri kontrolēts, un tiem, kuri neievēro noteikumus, licence tiek anulēta.

Ģeogrāfija. 99% teritorijas klāj ledus, kura biezums vietumis ir pat 4 km. Temperatūras svārstības vasarā ir no -30 līdz – 50 grādiem pēc Celsija.

Augu valsts. Gandrīz nepastāv.

Dzīvnieki. Piekrastē mītošie roņi un pingvīni.

Antarktīdas ģeoloģija. Tomēr paleoklimatoloģiskie un Antarktīdas ledus segas pētījumi noraida Hepgūda teoriju, ka siltuma periods Antarktīdā sakrīt ar pēdējo apledojumu ziemeļu puslodē un, ka kāda tās daļa pirms 11 600 gadiem bija brīva no ledus. Pirms vairāk nekā 170 miljoniem gadu Antarktīda bija daļa no Gondvanas superkontinenta. Toreiz Antarktīdas klimats bija silts, un to neklāja ledājs. Par to liecina arī Antarktīdā uzietie akmeņogļu slāņi.
Zem Antarktīdas ledus Denmana šļūdonī atrasta vaga, kas iesniedzas 3,5 kilometru dziļumā zem jūras līmeņa. Tā ir patlaban konstatētā dziļākā vieta uz sauszemes.

Antarktīdas zemes.
      Adelijas zeme.
      Enderbiju zeme.
      Karalienes Modas zeme.

Zinātnisko staciju saraksts:
      Dimondirvila. Francija. Adelijas zeme.
      Družanaja. Krievija. Filhnera šelfa ledājs.
      Heneralbelgrāna. Argentīna. Filhnera šelfa ledājs.

Antarktīda ar ledu. Tāda, kādu to pazīstam šodien, Antarktīda izveidojās pirms 25 miljoniem gadu, Gondvanas superkontinentam pakāpeniski sadaloties vairākās daļās. Pirmais ledus Antarktīdā sāka parādīties pēc Austrālijas un Jaungvinejas atdalīšanās, kas notika pirms 40 miljoniem gadu. Tomēr toreiz tas vēl neklāja visu kontinentu. Bet jau pirms 15 miljoniem gadu Antarktīdas kontinenta lielākā daļa jau atradās zem ledus segas.
Tomēr, kā liecina apmēram 130 km² lielajā, no ledus brīvajā Meijera (Meyer) tuksneša formācijā atrastās dienvidu dižskābaržu (nothofagus) fosīlijas, vēl pirms 3-4 miljoniem gadu Antarktīdā bija vērojami periodiski siltāka klimata posmi, kuru laikā šie krūmveidīgie koki varēja augt Domingo kalnu nogāzes. Pēc tam pleistocēnā, kas sākās pirms apmēram 2,58 miljoniem gadu, ledus atkal pārklāja visu kontinentu, pilnībā iznīcinot tur esošo augu valsti. Kopš tā laika Antarktīda ir kontinents, kura 13 miljonus kvadrātkilometru plašumus klāj kilometriem biezs ledus un visu gadu valda neiedomājams aukstums.
Tātad nav nekādu faktu un liecību, kas pierādītu, ka augstāk minēto autoru norādītājā laika periodā Antarktīdas kontinents vai vismaz kāda pietiekami liela tā daļa bija brīva no ledus. Līdz ar to atkrīt arī Flemi-Atu un Henkoka spekulācijas par Atlantīdas civilizācijas paliekām, kuras slēpjas nevis Atlantijas okeāna dzelmē vai vēl kaut kur citur, bet zem vairākus kilometrus biezās Antarktīdas ledus segas. Ja Antarktīdā patiešām reiz būtu pastāvējusi sena, augsti attīstīta civilizācija, kuras pilsētu būves tagad guļ paslēptas dziļi apakšā zem ledus tad jau sen, izmantojot no pavadoņiem iegūtus attēlus un aerolāzerskenēšanu, tās būtu pamanītas.

Izpētes vēsture. Antarktīdas izpētes vēsture varētu iesniegties ļoti senā pagātnē. Kā nekā par to liecina četras kartes, kurās Antarktīda redzama bez ledus, piemēram – turku admirāļa Pirī Reisa karte, kurā attēlots Antarktīdas ziemeļu krasts. Alternatīvās vēstures entuziasti, rakstot par Piri Reisa un arī Orontejas Fineja karti, uzsver, ka laikā, kad senās civilizācijas kartogrāfi kartografēja Antarktīdu, tā bija brīva no ledus un pat atradusies citos ģeogrāfiskos platuma grādos, pavisam citā klimata zonā. Un tikai polu maiņas vai visas Zemes garozas pārvietošanās rezultātā nonākusi pašreizējā atrašanās vietā - Dienvidpolā.

Antarktīda kartēs. Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā (XV-XVI gs.) kartogrāfi dažādās formās un variantos savās kartēs parasti iezīmēja lielu kontinentu, kuru apzīmēja kā Terra Australis Incognita - "Nepazīstamā dienvidu zeme." Ideja par lielu sauszemes masīvu dienvidu puslodē radās antīkajā senatnē vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. Aleksandrijas astronoma un ģeogrāfa Klaudija Ptolemaja kartē kā pretsvars ziemeļu puslodes kontinentiem iezīmēta Terra Australis incognita, kas no dienvidu puses noslēdza Indijas okeānu un bija savienota ar Dienvidķīnu un Austrumāfriku.
Eiropas „kabinetu ģeogrāfi” līdz pat Džeimsa Kuka braucienam XVIII gadsimta beigās ticēja „Dienvidu zemes” pastāvēšanai un lēsa tās platību uz 180 miljoniem kvadrātkilometru. Pēc Kuka otrā brauciena 1770.gadā kļuva skaidrs, ka, ja arī pastāv „Dienvidu zeme,” tad tā ir daudz mazāka, nekā līdz tam domāja. Antarktīdu atklāja tikai 1820.gadā un Karalienes Modas zemi sāka izpētīt norvēģu ekspedīcijas, kas tur ieradās 1891.gadā.
1513.gadā, kad Piri Reiss publicēja savu pasaules karti, vēl nebija noticis Magelāna brauciens apkārt pasaulei, Horna rags vēl nebija atklāts. Un nav arī zināms, vai turku admirālis Dienvidameriku uzskatīja par daļu no „Terra Incognita” vai arī zīmējis tajā laikā pazīstamus krastus, bet ar būtiskām neprecizitātēm. Taču ģeogrāfijas vēsturnieki vienprātīgi uzskata, ka nav nekāda iemesla domāt, ka kartes sastādītājam bija zināšanas par Antarktīdas piekrasti Karalienes Modas zemes rajonā.

Fiziska kontinenta izpēte. Antarktīdu oficiāli atklāja 1820.gada 16.janvārī krievu jūrasbraucēji T.Belinghauzens ar kuģi Vostok un M.Lazarevs ar kuģi Mirnij. Nekāda Baltā kontinenta izpēte gan nesanāca, jo galvenais šķērslis ir stāvie vairākus desmitus metru augstie ledus krasti. Tā arī gandrīz veselu gadsimtu par Antarktīdu nekas vairs netapa zināms un kartē tika iezīmētas tikai krasta līnijas.
Angļu jūrasbraucējs Dž.Bisko 1830.-1832. un 1833.-1834.gados vadījis vienas no pirmajām Antarktīdas ekspedīcijām - brāļu Enderbiju tirdzniecības nama uzdevumā devās meklēt jaunas roņu medību vietas. 1831.gadā viņš Antarktīdas krastā atklāja Enderbiju Zemi; 1832.gadā atklāja Antarktīdas pussalu (Greiama Zemi), tuvējo Adelaidas salu, kā arī salu grupu, kas nosaukta Bisko vārdā. Bisko vārdā nosaukts arī kalns Enderbiju Zemē.
1840.-1843.gadā briti veica antarktisko ekspedīciju Dž.K.Rosa vadībā ar flagmani "Erebus" un otru kuģi "Terror." Dž.K.Ross ar kuģi "Erebun" apbrauca Antarktīdu un 1841.gadā atklāja jūru - Rosa jūru, Viktorijas zemes kalnus un vulkānus Rosa salā, augstāko no tiem nosauca Rosa vārdā, sasniedza šelfa ledāja (Rosa šelfa ledājs) malu pie 78^o dienvidu platuma.
1895.gada 23.janvārī norvēģu ceļotājs K.Borhgrevinks kā pirmais pētnieks vēsturē izkāpa Antarktīdas krastā aiz polārā loka - 71o50' D platuma pie Adēra raga Viktorijas zemē. 1898.-1899.gados viņš šai pat vietā organizēja pirmo pārziemotāju nometni Antarktīdā.
K.Borhgrevinks aprakstīja Rosa ledus barjeru un sasniedza 78o50' D platuma.
1911.-1912.gados divas vācu antarktiskās ekspedīcijas ar kuģi "Deutschland" uz Vedela jūru vadīja vācu ģeogrāfs V.Filhners, kur atklāja Filhnera šelfa ledāju un Lūitpolda krastu.
Dienvidpola atklāšana. 1910.-1912.gados par Dienvidpola atklāšanu savstarpēji konkurēja norvēģis Ruals Amundsens un brits Roberts Skots. Skots gatavojās ekspedīcijai ar visas sabiedrības atbalstu, savukārt norvēģis Amundsens plānoja ceļu slepeni - izlikās, ka dosies uz ziemeļpolu. Tomēr uzvarēja Amundsens, kas sasniedza polu 1911.gada 14.decembrī. Skots polā ieradās 34 dienas vēlāk 1912.gada 17.janvārī un gāja bojā atpakaļceļā.
Bērda pētījumi. Viņš bija pirmais cilvēks, kas 1928.gadā lidmašīnā pacēlās virs Antarktīdas. Pēc gada viņš aizlidoja līdz Dienvidpolam. Kopā ņemot, Bērds nolidojis virs Antarktīdas vairāk nekā 180 000 kilometru.
Vislielāko ievērību pelna viņa vadītā Ceturtā ekspedīcija, kas apvīta ar leģendām.
Pēkšņi par Antarktīdu XX gs. 30.gados nopietni ieinteresējas nacistiskā Vācija, pētniecībai tiek iedalītas lielas summas. 
1935.gadā amerikāņu polārpētnieks L.Elsverts atklāja apgabalu Rietumantarktīdā, kas nosaukts viņa vārdā - Elsverta zeme.
Bērda pēdējais lidojums (1955.g.). Savu pēdējo lidojumu virs tās 67 gadus vecais Bērds veica 1955.gadā — divus gadus pirms savas nāves. Arī par to stāsta Dieva zīmes! Amadeo Džianīni uzrakstītajā un divus gadus pēc admirāļa nāves izdotajā grāmatā apgalvots, ka Bērds Antarktīdā atklājis ieeju Pazemes pasaulē! Viņš pabijis šajā pasaulē un redzējis tur bagātīgu augu valsti, ezerus ar siltu ūdeni. Pats brīnumainākais — tur apkārt klīduši arī dzīvnieki, kas ļoti atgādinājuši dinozaurus. Admirālis visu to nofilmējis un aprakstījis savā dienasgrāmatā. Autors nezaudē cerību, ka to reiz izdosies arī publicēt (nu dod tik šurp!). Aliens lv. domā, ka tas ir pilnīgs fufelis.
Pirmā Transantarktiskā ekspedīcija (1955.-1958.g.). Britu sadraudzības ekspedīcija, kas pirmo reizi šķērsoja Antarktīdu, izejot cauri sarī Dienvidpolam.
1965.gadā NLO ar zigzaga trajektoriju novēroja Antarktīdā.
Henrija Vurslija ceļojums. 55 gadus vecais bijušais armijas virsnieks Henrijs Vurslijs vēlējās kļūt par pirmo cilvēku, kas šķērsojis Antarktīdu bez citu palīdzības. Ceļojumu viņš sāka 2015.gada novembrī, plānoja 80 dienu laikā veikt 1770 km, pašam velkot ragavās sev līdzi ragavas ar pārtiku, telti un aprīkojumu. Tas viņam tomēr nav izdevies. Ceļā pavadījis 71 dienu, Vurslijs mira slimnīcā Puntaarenā Čīlē.
Ukraiņu ekspedīcijas. 2022.gada 24.decembrī "Noosfēra" 2.reizi devās no Keiptaunas uz Antarktīdu. Stacijā "Akadēmiķis Vernadskis" tas ieradās 27.janvārī.
2023.gada 17.novembrī ukraiņu zinātniski pētniecikais ledlauzis "Noosfēra" ar kopējo ukraiņu-poļu ekspedīciju uz klāja no DĀR ostas Keiptaunas devās savā 3.kuģojumā uz Antraktīdu. Kuģa kapteinis Aleksandrs Griško. Braucienu daļēji finansē Polijas Antarktiskā programma. Sākumā kuģis dosies uz poļu antarktisko staciju "Arsctovska" (Karaļa Džordža salā), atstās tur kravu un komandu. Pēc tam "Noosfēra" dosies uz ukraiņu staciju "Akadēmiķis Vernadskis," lai arī tajā nogādātu kravu. Domājams, ieradīsies Antarktīdā decembra sākumā.

Vostoka ezera problemātika. Izteikta doma, ka pirmie Antarktīdu sasnieguši polinēziešu jūrasbraucēji daudzus gadsimtus pirms eiropiešiem.
Antarktīdā, 480 kilometru attālumā no Dienvidpola, atrodas milzīgais Vostoka ezers. Pēc aizņemtās platības tas neatpaliek no Oņegas ezera Eiropā, Čadezera Āfrikā un Nikaragvas ezera Amerikā. Ledus segas biezums virs ezera ir 3,5–4,5 kilometri. Vislielākais dziļums — 1200 metru, bet vietā kur uz ezera ledus atrodas Krievijas antarktiskā stacija Vostok, tas ir 680 metrus dziļš. Visas pasaules zinātnieki uzskata šī unikālā ezera pētīšanu par vienu no interesantākajām un grūtāk atrisināmajām 21. gadsimta sākuma zinātniskajām problēmām.
Kad ASV satelītu iegūtie fotouzņēmumi parādīja, ka ezerā virs ūdens ir apmēram 800 metrus augsta, ledus kupola segta tukša telpa, bet aparatūra tajā fiksēja paaugstinātu magnētisko aktivitāti, amerikāņi negaidīti pārtrauca sākto pētījumu programmu. Visus civilos speciālistus atstādināja, veiktie darbi pilnībā pārgāja zināmu valdības struktūru un iestāžu pārziņā.
Līdz 2000.gadam ezeru pētīja starptautiska zinātnieku komanda, taču pēc tam vadības grožus savā ziņā pārņēma ASV Valsts drošības pārvalde. NSA pārstāve sakariem ar masu saziņas līdzekļiem Debora Šingtelere preses konferencē paziņoja, ka šādu vadības maiņu diktē ar nacionālo drošību saistīti apsvērumi. Pēc šiem vārdiem vietu pie mikrofona ieņēma viens no NASA vadītājiem, kas steigšus precizēja, ka "pētījumi pārtraukti, lai nodrošinātu apkārtējās vides ekoloģisko aizsardzību." Kopš tā brīža nevienam žurnālistam nav izdevies sazināties ar Deboru Šingteleri un noskaidrot, par kādu drošību viņa toreiz runāja.
Kas tad īsti zem Antarktīdas ledus vairoga ir tik pievilcīgs gan ASV, gan Krievijai, ka tās sūta uz sestā kontinenta Vostoka ezera rajonu zinātniskās ekspedīcijas? Turklāt nevis šādas tādas, bet gan apgādātas ar pašu modernāko aparatūru!
Satelītos uzstādītās iekārtas konstatēja, ka ezera ūdens temperatūra svārstās no +10 līdz +18 °C! Tas nozīmē, ka ezera dzīlēs darbojas kādi ģeotermāli vai cita veida siltuma avoti. Analizējot aparātu rādījumus, zinātnieki kon¬statēja, ka telpā starp ūdens virsmu un ledus kupolu varētu būt pašattīroša atmosfēra, kurā spēj eksistēt pat augi.
Saskaņā ar masu saziņas līdzekļos publicēto informāciju 2000.gada februāri divas zinātnieku grupas, kas piedalījās kopīgā ASV un Lielbritānijas finansētā pētījumu programmā, gatavojās nolaist ezera ūdeņos īpašas, ar dažādu aparatūru aprīkotas, zondes. Taču pēkšņi visi ar minēto programmu saistītie darbi tika pārtraukti. Nekādi tuvāki paskaidrojumi netika doti. Klīda baumas, ka tajā paša laika Krievijas Antarktīdas teritorijā ieradies jauns zinātnieku kontingents. Kopā ar to — arī daudz dārgas tehnikas…
Nesen biologi no Sanktpēterburgas kodol¬izikas institūta veica analīzes ledum, kas bija ņemts no urbuma ezera ledus vāka dziļumā. Tajā atklāja baktēriju, kas spēj dzīvot vienīgi tem¬peratūrā +55°C. Atliek secināt — kādreiz ezerā ūdenim bijusi šāda temperatūra. Bet varbūt tāda ir arī patlaban? Tātad hipotēze par to, ka ezera ūdeņus zem ledus segas kaut kas silda, teiksim — geizeri, nav nemaz tik fantastiska.
Stacijas Vostok vadītājs Valerijs Lukins stāsta, ka pēdējos gados ezera ledū izdarīts dziļš urbums. Zinātniekus no ezera ūdens šķir vairs tikai 130 metri — mūsdienu tehnikai tīrais sī¬kums. Taču urbties tālāk ir bail. Ja urbis nonāks līdz ūdenim, tad pastāv ārkārtīgi liela varbūtība, ka šajā pirms miljoniem gadu aizvērtajā "kolbā" iekļūs parasti zemes netīrumi. Ko tie izraisīs, neviens nezina. Varbūt kādas no zemes baktērijām iznīcinās visu dzīvo ezerā — zivis, moluskus utt… Pagaidām neviens nav izgatavojis sterilu urbšanas iekārtu. Tāpat nav zināms, kas var «izlauzties» no urbuma virszemē un kādas sekas tam būs. Nav taču izslēgts, ka no ezera var iznākt dzīvas būtnes un mikroorganismi, ar kuriem cilvēce vēl nekad nav saskārusies.
Vācu nacisti Antarktīdā. Sakarā ar minēto daži ufologi un anomālo parādību pētnieki neizslēdz iespēju, ka Antarktīdā zem ledus segas pastāv slepena NLO vai arī vācu nacistu bāze. Turklāt daži uzskata, ka pirmais pieņēmums nebūt neizslēdz otro.
1940.gada vasarā kalnainā apvidū pie Kovaru pilsētas okupētās Polijas DR hitlerieši izveidoja slepenu mācību centru. Tur īpaši atlasītus karavīrus un virsniekus gatavoja kaujas operācijām visskarbākajos apstākļos, piemēram, Arktikā un… Antarktīdā.
Lēmumu par Norvēģijas īpašuma Antarktīdas austrumos - Karalienes Modas zemes - aneksiju vācu pavēlniecība pieņēma jau 1940.gada maijā, drīz pēc Norvēģijas kapitulācijas. Šim nolūkam izveidoja īpašu armijas apakšvienību ģenerāļa Alfrēda Rihtera vadībā. Tās galvenos spēkus veidoja kareivji, kas izgājuši apmācību nometnē pie Kovariem. Ir ziņas, ka plānu izcelties Karalienes Modas zemē vācieši loloja jau no 1938.gada. Un bija pat devuši tai savu nosaukumu - Jaunā Švābija. Rihters jau tad nelielā lidmašīnā bija pārlidojis Karalienes Modas zemi un nometis vairākus desmitus ar svastiku rotātus vimpeļus, tā atklāti pārkāpjot visas starptautiskās vienošanās par Antarktīdu. 1941.gadā vācieši patiešām izcēlās Antarktīdā - Norvēģijas teritorijā un izveidoja staciju "Oāze." Tā atradās vietā, kas patlaban pazīstama kā "Bangera oāze" (nosaukta par godu amerikāņu lidotājam, kas 1946.gadā atklāja nacistu izveidoto "Oāzi").
Antarktīdas «oāzes» ir vietas, kur zemi nesedz ledus. To izcelsme vēl joprojām nav pilnībā noskaidrota. Daži ufologi, vēsturisko noslēpumu un neparastu parādību pētnieki uzskata, ka viens no šādu "oāžu" (arī Antarktīdā vislielākās — "Bangera oāzes") izcelsmes cēloņiem varētu būt… eksperimenti kodolenerģijas izmantošanā, ko vācieši veica polārajā stacijā "Oāze" II Pasaules kara laikā. Par to savā 1999.gadā Varšavā iznākušajā grāmatā «Wunderland». Ārpuszemes tehnoloģijas Trešajā reihā» rakstīja R.Ļesņakevičs un M.Jasenskis.

Vanda ezers. Neparasts siltā ūdens ezers Antarktīdas kalnos ar +30o temperatūru. Tas klāts ar daudzu metru ledus slāni. Ūdens uzsilšanas iemesli nav noskaidroti, pētījumi parādījuši tikai to, ka ezera dibenā nav nekādas ģeotermālas aktivitātes. Izteikta hipotēze, ka uzsilšanu veic ledus lēca. Dullie ufologi teikuši, ka ezeru silda Atnācēji vai paleocivilizācijas - tam. protams, nav nekāda pamata.

Antarktīdas ezeri. Acij neredzamas lielākas un mazākas ūdenskrātuves zem Antarktīdas ledus vairoga.
1972.gdā 17.Padomju antarktiskās ekspedīcijas dalībnieki pirmo reizi izteica hipotēzi par gigantiska ezera atrašanos Antarktīdā. Tādu secinājumu viņi bija izdarījuši izpētot aeroģeogrāfiskās filmēšanas datus par stacijas "Vostok" apkārtni. Vēlāk līdzīgu iespēju apstiprināja citu valstu zinātnieki, izpētot fotouzņēmumus no kosmosa.
1997.gadā krievu 42.polārā ekspedīcija apstiprināja par zemledus ezera atklāšanu Antarktīdā. 1997.gada pavasarī ar unikāla urbšanas kompleksa palīdzību izdevās ieurbties ledū līdz 3523 m dziļumam. Aplēses it kā liecinot, ka tikai 200 m vēl būtu vajadzīgs, lai urbēji sasniegtu 500 x 150 km lielu ezeru. Problēma ir nepesārņot neskarto zemledus ezeru ar vielām no urbšanas procesa, gan ķīmiskas, gan arī biologiskas - mikrobus un baktērijas. Miljoniem gadu neskartais ūdens var kļūt par svarīgu atklājumu avotu biologiem un ģeoloģiem.
1999.gadā kopēja ekspedīcija iespēja uziet ap 80 zemledus ezerus Antarktīdā. Tā paša gada decembrī tika pabeigta urbšana līdz 3,6 km dziļumam - urbēji tika līdz Vostok ezera ūdenim. Ūdens analīzēs tika uzieti mikroorganismi. Arī ezers Vanda. Uzietā dzīvība izrādījās pati izolētākā uz Zemes.

Mūsdienu pētījumi. Nesen NASA Dienvidpolā izmēģināja Īpašu robotu dziļiem ledus urbumiem. Tas paredzēts pētījumu veikšanai uz Jupitera pavadoņa Eiropas. Arī Eiropu klāj kilometriem bieza ledus kārta, zem kuras atrodas ūdens. Temperatūra uz planētas — mīnus 70 °C. Mats matā Vostoka ezers! Tikai Kosmosā! Tam līdzinās arī Marsa polu ledus cepures. Nav izslēgts, ka gan uz Marsa, gan uz Eiropas zem ledus slāņa ir dzīvība.
Amerikāņu žurnāla Space publicētā raksta «Kriorobots pēta Antarktīdu» autors apgalvo, ka minētais robots jau vairākkārt ieniris Dienvidpola ledāju dzīlēs un sasniedzis 1226 m dziļumu. Taču viss liecina, ka gan robotam, gan ezera pētīšanai īpašu uzmanību (tiesa, to pārāk neafišējot) pievērš arī ASV Valsts drošības aģentūra.
Vispār baumas par Vostoka ezeru klīst visdažādākās, to skaitā arī pašu polārpētnieku vidū. Runā, ka tur atrodoties citplanētiešu kuģis, ka ezerā mīt sen no Zemes virsmas nozudušas ūdens ķirzakas un vēl kādi dīvaini briesmoņi.
Zinātnieki visus šos nostāstus par senajiem rāpuļiem un citplanētiešiem dēvē par mietpilsoņu spriedelējumiem. Taču uz daudziem jautājumiem arī viņiem nav atbildes.
– Vostoka ezers ir interesants ar to, — saka ASV Valsts zinātnes fonda ekspedīcijas Antarktīdas stacijā Makmerdo vadītājs Els Sazerlends, — ka jebkurš ar to saistīts atklājums uzdod daudz vairāk jautājumu nekā sniedz atbilžu.
Lukins un Sazerlends tiekas ļoti bieži un allaž apspriež Vostoka ezera izpētes problēmas. Taču apkārtējiem par to stāsta ļoti skopi. Arī citas valstis arvien biežāk rezultātus, kas iegūti, pētot unikālo veidojumu zem Antarktīdas ledus se¬gas, pasludina par slepeniem.
Mistisks tornis. Amerikāņu žurnāla Weekly Word News 2001.gada 23.aprīļa numurā publicēta ziņa, ka norvēģu polārpētnieki no stacijas «Amundsens-Skots», kas atrodas uz paša Dienvidpola, nesen Antarktīdas kontinenta dziļumos, 160 kilometrus no Mountmaklintoka kalna, atklājuši nezināmas izcelsmes torni. Nav arī zināms, kādam nolūkam tas uzcelts. 28 m augstā būve veidota no simtiem ledus bluķu un pēc pētnieku atzinuma atgādina "viduslaiku pils sargtorni." 
Līdz pat tās atklāšanas brīdim celtni no cilvēku acīm slēpa sniega kupenas. Visā krāšņumā tā polārpētniekiem atklājās, kad ilgstošs brāzmains vējš aizslaucīja sniega sanesumus.
- Mums nav nekādu priekšstatu, kas varētu būt uzcēlis šo torni, un cik ilgi tas te jau stāv. Tam tikpat labi var būt simt vai arī tūkstoš gadu, — saka Kjells Nergārds, viens no ekspedīcijas dalībniekiem, kas kontinenta vidienē izdarīja unikālo atklājumu.

Antarktīdā zem ledus pamanīti jauni ezeri, kas ir izolēti no ārpasaules jau 35 miljoni gadu. Vislielākais ezers ir Vostok, tad vēl ir 900E un Padomju. Pavisam zem ledus zināmi 145 ezeri.
Nesen globālās sasilšanas dēļ atlūzis gabals no gadsimtiem senā Vilksa šelfa ledāja kontinenta rietumos.
Esot ezeri zem ledus segas, kuru ūdeņu temperatūra ir +18 grādu. Virs siltajiem ezeriem atrodas ledus kupoli ar silto gaisu. Iespējams, ka no Antarktīdas krastiem ūdeņu dziļumos aties veselas siltā ūdens straumes. Iespējams, ka tūkstošos gadu laikā tās varēja radīt veselu tuneļu sistēmu, kur nacisti var ierīkot kara bāzes. Zemūdenēm atliktu tikai ienirt zem piekrastes lediem un bāze jau gatava.

Sibida Obizova vadītā ekspedīcija ieurbās Antarktīdas ledājā un ieguva baktērijas, kas "gulēja" jau 300 000 gadu. Atsalušas tās atdzīvojās tieši laboratorijā.

Apskatāmie objekti.
      Pauleta sala. Te dzīvo vairāki miljoni Adelie pingvīnu.
      Zīloņa sala. (Elephant Island) Ar sniegotiem kalniem un ledājiem  klāta Antarktīdas sala, kas 1916.gadā kļuva par glābiņu 28 vīriem pēc Šekltona ekspedīcijas kuģa Endurance bojāejas.
      Palmera arhipelāgs. (Palmer Archipelago). Sauc arī par Antarktīdas arhipelāgu. Neapdzīvotu salu grupa starp Orleānas un Bismarka jūras šaurumiem. Tās 1898.gadā atklāja Žerlaša vadītā beļģu ekspedīcija.
      Danco Coast. Milzīgām ledāju sienām klāts stāvu kalnu krasts, nosaukts par godu beļģu ekspedīcijas laikā mirušajam leitnantam Emīlam Danko. Savulaik vaļu mednieku, tagad polārstaciju iecienīta vieta.
      Antarktīdas Skaņu līcis. (Antartic Sound Bay) Bagāts dreifējošiem aisbergiem un Antarktīdas dzīvniekiem - pingvīniem, jūras lauvām, vaļiem, jūras ziloņiem un roņiem.

Donžuāna ezers. Platība visai liela - 4-8 ha. Šī seklā ūdenskrātuve Antarktīdā tika uzieta 1961.gadā. Pēc zinātnieku domām šī ūdenskrātuve ir pilnīgi sterila, un tajā nav itin nekādas dzīvības. Dzīvie organismi nevar dzīvot šai ūdenskrātuvē, jo tajā ir pārlieku liela sāļu koncentrācija.

Elles vārti. Dzīvībai bīstama ledus aiza Ingleja līča tuvumā, ko tā nodēvējusi itāļu arktiskā ekspedīcija. Šai vietā nav iespējams atrasties ilgu laiku bez riska dzīvībai. Gaisa temperatūra aizā ir ap -90o. Vēja ātrums saniedz ātrumu 200 km/st., un tas dažās sekundēs saplēš apģērbu.

Karaļa Džordža sala. Te atrodas poļu pētniecības stacija "Arsctovska."

      Elsvērta zeme.

Vanda ezers.  

Hipotēzes.
Vēbera un Gota hipotēze. Šie vācu zinātnieki XX gs. 1.pusē. Viņi uzskata, ka Antarktīda savu ģeoloģisko dreifu dienvidpola virzienā Antarktīda sāka daudz vēlāk un kustējās daudz ātrāk nekā pieņemts uzskatīt. Paliekot aukstākam klimatam, šejienes civilizācijas ļaudis ar kuģiem devās uz ziemeļiem siltāku mītnes zemju meklējumos. Tie arī esot Divupes-Ēģiptes un citu seno civilizāciju dibinātāji.
Iespējams pat, ka senās civilizācijas pārstāvji Antraktīdā dzīvo līdz pat šai dienai siltuma oāzēs. 

Antarktīda-Atlantīda? Teoriju, ka Atlantīda patiesībā ir zeme, kuru šodien pazīstam kā Antarktīdu, 1958.gadā izvirzīja Čārlzs Hepguds savā grāmatā “Zemes garozas nobīdes.” Grāmatas priekšvārdu, starp citu, rakstīja slavenais fiziķis Alberts Einšteins. Pēc Hepguda idejas, apmēram pirms 12 000 gadiem notika lielas Zemes garozas nobīdes, kas novirzīja kontinentu, kuru šodien pazīstam kā Antarktīdu, daudz tuvāk tā pašreizējai atrašanās vietai. Mērenākā joslā esošo kontinentu apdzīvoja augsti attīstīta civilizācija, bet pēkšņās izmaiņas iznīcināja gan iedzīvotājus – atlantus, gan brīnišķīgo pilsētu, kas pazuda zem biezas ledus kārtas. Tiesa, šī ideja ir pretrunā modernajai izpratnei par tektonisko plātņu kustību.

Saites.
Zeme.