Pūču dzimta, pūces
Sistemātika. Pieder pie pūčveidīgo kārtas.
Vēsture. «Pūce laižas pie viņa» — atēniešu izteiciens, ar kuru tie norādīja, ka uzvara tuvojas viņiem, jo pūce bija dievietes Atēnas svētais putns un cīņās šī dieviete piešķīra uzvaru.
Latvijā. Ziemo gan meža pūce, gan urālpūce, gan apodziņš.
Uzvedība. Pūces nebēg, ja cilvēks tās pārsteidz, bet sastingst un izliekas, ka viņu te nav.
Latvijā sastopami 12 pūču dzimtas pārstāvj:
- apodziņš (Glaucidium passerinum);
- ausainā pūce (Asio otus). Otrs visbiežāk sastopamais pūču dzimtas putns Latvijā;
- baltā pūce (Bubo scandiaca). Latvijā sastopama tikai kā reta ieceļotāja;
- bikšainais apogs (Aegolius funereus);
- mājas apogs (Athene noctua);
- mazā ausainā pūcīte (Otus scops);
- meža pūce (Strix aluco). Latvijā sastopama visbiežāk;
- purva pūce (Asio flammeus);
- svītrainā pūce (Surnia ulula);
- urālpūce (Strix uralensis);
- ūpis (Bubo bubo). Lielākais pūču dzimtas putns Latvijā;
- ziemeļpūce (Strix nebulosa).
Vēsture. No visām šī laikmeta zoomorfojām figūrām, kas atrastas Latvijas teritorijā, īpašu vietu ieņem pūces atveidojums, kas sastopams gan kā amuleti, gan arī kā skulpturāli veidojumi, piemēram – Sārnates apmetnes vietā atrastais koka stabs ar tā augšgalā izgrieztu primitīvu pūces galvas atveidu - līdzīgs stabs atrasts arī Lietuvas teritorijā Šventojas apmetnes vietā. Jāatzīmē, ka pūces atveids šajā laika posmā bijis izplatīts visos Eiropas apgabalos starp tagadējo Spāniju un Rietumukrainu. Var uzskatīt, ka pūce bijusi viena no Lielās Mātes izpausmēm, vai arī jau jauna dievība – dieve-Putns, kas simbolizējusi nāvi, aizkapa valstību – mūžīgu tumsu, jo pūce, kā zināms, ir naktsputns. Jāpiebilst, ka pūce, tāpat arī čūska, bijuši sengrieķu dievietes Atēnas atribūti, bet Atēna bijusi pazīstama Senās Grieķijas iedzīvotājiem jau pirms indoeiropiešu ienākšanas šajā teritorijā. Pūcēm folklorā atvēlēta īpaša loma. Bieži vien (arī latvieši) tās saista ar ziņas nešanu no Tās pasaules un drīzu tuvinieka aiziešanu Aizsaulē.
Pūce ir neapšaubāms vieduma simbols, kā tāda sengrieķu mitoloģijā tiek tēlota kopā ar Atēnu.
Vēlākos gadsimtos, dzelzs laikmetā, Latvijas teritorijā pūces atveids sastopams īpatnēju, tā saukto “pūcessaktu” formā. Šādas saktas, kā domājams, nēsājuši ietekmīgākie labieši un iespējams, ka tās bijušas valdnieku vai karavadoņu atšķirības zīmes. Tomēr pūce mitoloģiskā vai maģiskā nozīmē tiek minēta ļoti reti, tādēļ varētu uzskatīt, ka tā nav bijusi tipiska senās Latvijas iedzīvotāju dievība, kaut arī zināmu laiku tikusi godināta.
Ufoloģijā pūces veidolā ierodas Citpasauļu pārstāvji, un bieži tā iesākas Nolaupīšanas. Tuvāk par to šķirklī Dzīvnieki-Atnācēji.
Pūcēm un ūpjiem riesta laiks iestājas februārī un martā.
Apodziņš. Ziemā meža plēsēju nav daudz un lielākais zvirbuļveidīgo ienaidnieks ir apodziņš - Eiropas mazākā pūce. pamanot tuvumā ienaidnieku vai dzirdot tā balsi, sīkie putni raida saucienus, lai brīdinātu bara biedrus par uzbrucēja klātbūtni. Dažkārt tie pat uzbrūk un metas padzīt apodziņu no savas teritorijas.
Seko sīkputnu bariem, izlido arī pie barotavām, kur uzglūn un nomedī sīkos putnus.
Meža pūce. Nosaukums mānīgs, jo tās bieži dzīvo arī lauku sētās, parkos.
Urālpūces. Ziemā tās dodas medīt arī dienā. urālpūce sastopama galvenokārt Latvijas austrumu daļā, tomēr kopš 2009.gada ir vairāki novērojumi arī citur - pierādīta ligzdošana Kurzemē. Suga ir nometniece, lai gan ligzdo lielākos meža masīvos. retos gadījumos jaunie putni barības meklējumos var ieklīst pilsētās. dabiskās ligzdošanas vietas ir dobumi, pusdobumi (nolūzušu koku stumbeņi ar galos pietiekami dziļu iedobi) kā arī dienas plēsīgo putnu ligzdas.
Jo dziļāks sniegs, jo grūtāk paēst, jo aktīvāka šī pūce ir dienas laikā. urālpūcei bīstama ir sērsna, jo ledus kārtiņai grūti izsisties cauri, lai nomedītu zem sniega segas skrienošus grauzējus.
Saites.
Pūčveidīgo kārta.
