Padomju Savienība (1924.-1991.g.)
Pilnā nosaukumā - Padomju Sociālistisko republiku savienība.
Lielākā pasaules valsts, ko uz Krievijas impērijas drupām dibināja lielinieki, pastāvēja Eirāzijas kontinentā no 1924.-1991.gadam.
Vēsture.
Bads PSRS. 1921.gadā Briselē tika sasaukta 18 valstu - Lielbritānijas, Francijas, Vācijas u.c. kā arī Starptautiskā sarkanā krusta un Amerikas palīdzības administrācijas pārstāvju konference, kurā apsprieda jautājumu par palīdzību badacietējiem Padomju Krievijā sakarā ar 1921.gada neražu. Konference beidzās bez rezultātiem, ko lielinieku Krievija atteicās atzīt ķeizara un Pagaidu valdības parādus Rietumiem.
1928.gadā Maskavā tika izveidota komiteja, kas pazīstama ar nosaukumu "Jaunais alfabēts" ("Ени Алиф"), kas visu PSRS pakļauto tautu arābu rakstību pārcēla uz latīņu alfabētu.
II Pasaules kara nobriešanas laikā. Kopš 10.aprīļa Maskavā norisēja sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju par savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu, militāro konvenciju un garantijām valstīm, kas var pakļauties agresijai no Vācijas puses. Tika paredzēts, ka pakts stājas spēkā ar vienu no sekojošiem nosacījumiem:
- ja kāda no līgumslēdzējpusēm pakļaujas agresijai no citas valsts puses (domāta Vācija);
- Vācijas agresijas gadījuma pret Beļģiju, Grieķiju, Turciju, Rumāniju, Poliju, Latviju, Igauniju un Somiju (visām šīm valstīm tiek piešķirtas aizsardzības garantijas);
- gadījumā, ja kāda no pusēm tiks iesaistīta karā, sniedzot palīdzību pēc citas Eiropas valsts lūguma.
Gandrīz 2 mēnešu ilgušās pārrunās angļu - franču puse piekrita praktiski visām PSRS prasībām. Bet pastāvēja viena grūti pārvarama problēma, ko precīzi formulēja V.Čerčils:
„Šķērslis šāda līguma slēgšanai bija šausmas, kuras pārņēma pierobežas valstis pie domas, ka viņiem nāksies izlaist caur savu teritoriju Sarkano armiju, kas viņus aizsargās, pa ceļam iekļaujot padomju-komunistiskajā sistēmā. Polija, Rumānija, Somija un Baltijas valstis nezināja, ko vairāk baidīties - vācu agresiju vai krievu glābējus. Tomēr pat tagad nav šaubu par to, ka vajadzēja pieņemt Krievijas nosacījumus” (Churchill W.S. The Second World War. — London-Toronto, Cassell and Co Ltd., 1950.).
07.09.1939, jau pēc Vācijas iebrukuma Polijā, Staļins pieņem pie sevis Kominternes (Starptautiska komunistu organizācija, izveidota pēc Ļeņina iniciatīvas) vadītāju G.Dimitrovu, lai skaidrotu partijas (savu) pozīciju jaunajos apstākļos: „Karš iet starp divām kapitālistisko valstu grupām par pasaules pārdali. Mēs nebūt neesam pret to, lai viņi kārtīgi sakaujas savā starpā un novājina viens otru.”
Tiek uzskatīts, ka pagrieziena punktu attiecību uzlabošanai starp Vāciju un PSRS iezīmēja Staļina runa partijas XVIII kongresā 10.03.1939. Savā referātā vadonis apvainoja angļus un frančus kara provocēšanā un paziņoja par gatavību uzsākt „miera politiku” attiecībās ar Vāciju. Runā Staļins paziņoja, ka nepieļaus, lai PSRS tiktu ievilkta konfliktos, ko izprovocē tie, kas pieraduši vākt kastaņus no uguns ar svešam rokām, tādēļ vēsturē šis referāts iegāja ar nosaukumu „runa par ceptiem kastaņiem.” Precīzs izvilkums: „Соблюдать осторожность и не давать втянуть в конфликты нашу страну провокаторам войны, привыкшим загребать жар чужими руками.”
II Pasaules kara laikā (1941.-1945.g.). Vācija uzbruka Padomju Savienībai 1941.gada 22.jūnija rītā. Sarkanās Armijas sagrāve kara sākumā bija šaušalīga. Tomēr krievu pavēlniecība pat mēģināja pāriet pretuzbrukumā. PSRS maršals Timošenko, ģenerālštāba priekšnieks G.Žukovs un Galvenās kara padomes loceklis G.Maļenkovs parakstīja tādu pavēli (Директивa №3). Uz fronti tika nosūtīti maršali Šapošņikovs, Kuļiks un Vorošilovs, kuriem bija jākoordinē pretuzbrukuma norise - bija plānots pat sagrābt pilsētas Polijā - Suvalkus un Ļubļinu. Šādu rīcību no mūsdienu redzes viedokļa varētu izskaidrot tikai ar padomju virspavēlniecības pilnīgu stāvokļa neizpratni. Tikmēr vācieši visai pārliecinoši virzījās uz priekšu un lieliniekiem nebija izpratnes par pilnīgo haosu, kas valdīja sarkanarmiešu rindās. tieši pretēji, lielinieki uzskatīja, ka Sarkanā Armija spēj izvērsties un veikt sekmīgu pretuzbrukumu, kas, kā zināms, ir labākā aizsardzība.
Un tā, padomju spēki 23.jūnijā devās pretuzbrukumā vāciešiem pie Brestas, bet 24.jūnijā uzbruka Grodņai - 3.armijas 11.mehanizētais korpuss pat sasniedza pilsētas nomali. Tas arī bija vienīgais un īslaicīgais krievu militārais panākums. Vācieši visus sarkankrievu pretuzbrukumus atsita un drīzumā ielenca krievus pie Belostokas.
25.jūnijā (vai 26.jūnijā pēc citiem datiem) sākās krievu pretuzbrukums. Tajā ņēma dalību Dienvidrieteņu frontes 5 mehanizētie korpusi un viena tanku divīzija. No vāciešu puses preti stāvēja 4 tanku divīzijas. Krievpadomju pavēlniecības plānos bija aplenkt vācu tanku divīzijas un pretuzbrukumā iziet līdz poķlu Ļubļinai (saskaņā ar 22.jūnija pavēli Nr.3). Tomēr Dienvidrieteņu frontes pavēlniecība atzina šādu plānu par nerealizējamu un nolēma sagraut vācu trieciena vienības pretuzbrukumā. Protams, šāds krievu uzbrukums galu galā izrādījās neveiksmīgs par spīti tam, ka Sarkanai Armijai bija iesaistīti cīņās 3400 tanki pret 728 krievu tankiem.
Uzbrukums bija nesagatavots, korpusi sūtīti kaujās tika pa vienam, sadarbība ar citām karaspēka šķirām bija ļoti slikta, bet vāciešiem - ļoti laba. gaisā dominēja vācu aviācija, krieviem trūka bruņusitēju lādiņu un degvielas, vācu tankisti kaujās bija daudz pieredzējušāki nekā krievu.
Tomēr kaut kādus panākumus krievi tomēr demonstrēja. 27.jūnijā 24.tanku pulka pulkveža Pjotra Volkova (Петр Волков) komandētās vienības un brigādes komisāra Nikolaja Popeļa (Николай Попель) komandētās 34.tanku divīzijas vienības vērsa triecienu Dubnas virzienā. Šis trieciens vāciešiem bija pilnīgi negaidīts un krievu tankisti sagrāva vācu aizsardzību un tās pašas dienas vakarā nonāca Dubnas nomalē. Tika sagrābtas 11.vācu tanku divīzijas rezerves un vairāki desmiti nebojātu tanku. Vācieši ātri pārorientējās, pārdislocēja uz Dubnu 16.motorizētās divīzijas daļas un divu kājnieku divīziju - 75. un 111. daļas. Tādejādi vācieši slēdza pārrāvumu aizsardzībā pie viena pārtraukdami Nikolaja Popeļa tanku grupas apgādi. Sarkanās Armijas 8.mehanizētā korpusa mēģinājumi atkal pārraut vācu aizsardzību nesekmējās. Tankisti, kas bija izlauzušies līdz Dubnai, nonāca aplenkumā un vairākas dienas vrda smagas kaujas, kuru laikā Pjotrs Volkova pazuda bez vēsts. Grupas atliekas Nikolaja Popeļa vadībā veica 250 km maršu pa vācu aizmuguri un 1941.gada jūlija beigās izlauzās pie savējiem.
Jau 27.jūnijā - kara 5.dienā krita Baltkrievijas PSR galvaspilsēta Minska un tas bija šoks Sarkanās Armijas pavēlniecībai.
1943.gads.
1944.gads. Vasarā situācija vācu-krievu frontes centrālajā daļā neapmierināja padomju pusi, ko šeit vācu karaspēks bija ieķīlējies padomju karaspēka daļu izvietojumā, izveidojot tā saucamo "Baltkrievijas balkonu." Ja Ukrainā no 1943.gada rudens krievi veda visai veiksmīgas uzbrukuma operācijas, tad 1943.-1944.gada ziemā krievpadomju karaspēka uzbrukumu operācijas norisa visai smagi un lielu panākumu šeit nebija. Šis apstāklis visai nomierināja vācu komandierus, kas uzskatīja, ka krievi turpinās uzbrukt tieši Ukrainā. Purvainajā un mežainajā Baltkrievijā krievu uzbrukumu visai viegli varētu apturēt, pat ja tas sāktos.
Tomēr vērmahta vadība šai ziņā fatāli kļūdījās, 1944.gada pavasarī krievi sāka gatavoties vērienīgam uzbrukumam Baltkrievijā. Kā pirmos izdarīja secinājumus no iepriekšējām ziemas neveiksmēm - no amata noņēma Rieteņu frontes komandieri ģenerāli V.Sokolovski (В.Д.Соколовский). Pašu fronti sadalīja divās: 2.Baltkrievijas frontē dienvidos ar G.Zaharovu (Г.Ф.Захаров) priekšgalā un 3.Baltkrievijas frontē ziemeļos ar I.Čerņahovski (И.Д.Черняховский) priekšgalā.
Jau pēc kara plaši izskanēja notikumi ar diviem galvenajiem triecieniem. K.Rokosovskis piedāvāja veikt divus triecienus, nevis vienu, kā bija nolemts iepriekš. Pēc viņa domām trieciena vietā, kas bija purvaina, uzbrūkošais karaspēks ceļu mazā skaita dēļ traucēs pats sev. Tāpēc to vajadzēs iesaistīt kaujās pa daļām, bet tādēļ vāciešiem aizsargāties būs vienkāršāk. Par Rokosovska piedāvājumu daudzi šaubījās, jo uzskatīja, ka bīstami ir izkliedēt spēkus. G.Žukovs pēcāk atzīmēja, ka uzbrukuma plānu Ģenerālštābs bija sagatavojis jau līdz 22.maija apspriedei, kurā notika pazīstamais gadījums, kad Staļins piedāvāja Rokosovskim "iziet un padomāt" par savu priekšlikumu. Kā stāstīja pats Rokosovskis, "iziet un padomāt" viņam nācies veselas divas reizes.
Galu galā tika apstiprināts divu triecienu plāns, kura rezultātā vācu armijas grupa "Centrs" patiesi tika sagrauta.
Krievu-japāņu karš 1945.gada augustā. II Pasaules karā PSRS ar Japānu nekaroja. Taču 1945.gada 9.augustā PSRS pieteica karu Japānai un pirmā sāka karadarbību. Savāca 4 Kuriļu salas - Ziemeļu teritorijas.
Čerkaskas sacelšanās (1962.g.). 1962.gadā padomju vara par 20-30% pacēla cenas piena un gaļas produktiem. Tas izraisīja nemierus.
V.Branta VFR valdības noslēgtie līgumi ar PSRS un Poliju 1970.gadā, ar Čehoslovākiju 1973.gadā veicināja starptautiskā stāvokļa normalizēšanos Eiropā.
Stagnācijas periods. PSRS KP 1.sekretāra Leonīda Brežņeva valdīšanas laiks 1974.-1982.gadam uzskatāms par padomju sistēmas stagnācijas laiku.
70.gados PSRS deficīts veikalos kļuva visaptverošs. Brežņeva valdīšanas pēdējā gadā partija piedāvāja tā saucamo "Pārtikas programmu" pārtikas deficīta likvidēšanai. Nosacītu labklājības ilūziju radīja naftas eksports, jo naftas cenas šai laikā pieauga 20 reizes. Tas ļāva PSRS iepirkt pārtiku, realizēt plašas kosmosa un rūpniecības attīstības programmas. Sāka pat ražot žiguļus. Tomēr galu galā lielie militārie izdevuma radīja valstij nepanesamu ekonomisko slogu.
80.gados naftas cenas sāka krist, to beigās padomju ekonomikas kolapss nebija noslēpjams vairs ne ar kādu propagandu. Padomju cilvēka dzīves līmenis sāka krist, pieauga korupcija "augšā" un pazeminājās darba disciplīna "apakšā." Palielinājās dzeršana. Valsts, kas sevi bija pasludinājusi par pašas progresīvākās sabiedriskās sistēmas celmlauzi, 40 gadu pēc kara nespēja pabarot savus iedzīvotājus.
Pēc Brežņeva pie varas 1982.gadā nāca Jurijs Andropovs - PSRS KP 1.sekretārs, kas savā tikai 15 mēnešu neilgajā valdīšanas posmā mēģināja reformēt Padomju Savienību ar čekistiski-administratīvām metodēm, neko nemainot politiskajā sistēmā.
80.gados Padomju Savienība bija un palika bezcerīgi atpalikusi arī zinātniski tehniskajā jomā. Sāka atpalikt arī ekonomiskās izaugsmes jomā. Novecojusī industrija aprija milzumu izejvielu resursu. Lai iegūtu jaunās tehnoloģijas, Padomju Savienībai bija jāpārdod arvien vairāk resursu.
Neko neizmainīja arī pavisam vecā un vārgā Konstantīna Čerņenko nozīmēšana par valsts vadītāju pēc Andropova nāves 1984.gadā.
Lielu apjukumu militārajā resorā radīja ASV prezidenta R.Reigana 1985.gadā uzsāktā militārā sacensība kosmosā.
Plāni pagriezt Sibīrijas upes uz Vidusāziju. 1986.gada augustā PSKP CK Politbirojs savācās uz īpašu sēdi, kas bija veltīta tikai vienam jautājumam - daļas Sibīrijas upju ūdensstraumes novirzīšana uz Kazahiju un Vidusāziju. Rezultātā sēdes beigās pieņēma lēmumu no šī projekta atteikties. Šai idejai bija toreiz visai daudz pretinieku - tai skaitā akadēmiķu vidū, kas visai nikni kritizēja PSRS Ūdenssaimniecības ministrijas (Минводхоз) sagatavotos dokumentus. Liels pretarguments bija tas, ka tik grandiozs projekts dārdzības dēļ varēja sagraut padomju ekonomiku, kas jau tāpat pārdzīvoja ne tās labākās dienas.
Īstenībā šīs projekts nebija tikai padomju laika produkts vien. Pirmo reizi šādu ideju 1868.gadā izvirzīja Jakovs Demčenko (Яков Демченко), nākotnē pazīstams publicists ar visai savdabīgiem uzskatiem. Vēl būdams Pirmās Kijevas ģimnāzijas skolnieks, Demčenko sarakstīja darbu ar nosaukumu "Par Krievijas klimatu" ("О климате России"). Vēlāk, turpinot mācības Kijevas universitātē, viņš izdeva grāmatu "Par Arāla-Kaspijas zemienes apūdeņošanu blakusesošo zemju klimata uzlabošanai" ("О наводнении Арало-Каспийской низменности для улучшения климата прилежащих стран"), tās otrais izdevums notika pēc 29 gadiem. Šādas idejas kvēls piekritējs bija arī akadēmiķis Vladimirs Obručovs (Владимир Обручев), kas 1948.gadā piedāvāja šo projektu izskatīt Staļinam - tomēr tas neieinteresējās, jo rūpju pēc nesen beigušās kara tāpat bija gana. Nopietni šo ideju sāka izskatīt tikai 1960.gados, kad palielinājās Sirdarjas un Amudaerjas upju ūdeņu izmantošana, kamdēļ visai strauji sāka izžūt Arāla jūra. Vairāki gadi pagāja veselu 4 projektu izstrādei un iestāžu viedokļu saskaņošanai. Galu galā XXV PSKP kongresā 1976.gadā tika apstiprināts beidzamais variants un pieņemts lēmums par darbu uzsākšanu.
Tomēr projekta realizāciju tā arī neuzsāka, bet 1986.gadā tika pieņemts lēmums projektu apturēt.
Prezidenta Mihaila Gorbačova valdīšanas laiks (198?-1991.g.). Kā PSRS sagrāvējs vēsturē iegājis tās pirmais prezidents Mihails Gorbačovs, lai gan tas ar savas perestroikas palīdzību mēģināja tikai reformēt milzeni.
Oficiāli perestroika tika pasludināta 1987.gadā.
Mēģinājumi saglābt PSRS. 1990.gada 12.jūnijā tika pieņemta "Deklarācija par KPFSR suverenitāti" (Декларация о государственном суверенитете РСФСР), kas aizsāka PSRS sabrukumu.
PSRS valdība lēma rīkot 17.martā referendumu par PSRS saglabāšanu. Tajā bija uzdots jautājums: „Vai jūs uzskatāt par nepieciešamu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības kā līdztiesīgu suverēnu republiku atjauninātas federācijas saglabāšanu, kur pilnā mērā būt garantētas ikvienas nacionalitātes cilvēka tiesības un brīvības?” Lietuva, Latvija, Igaunija, Gruzija, Armēnija un Moldāvija šo referendumu ignorēja, pie tam Baltijas valstis (Lietuva 9.februārī, Latvija 3.martā) organizēja apsteidzošas aptaujas par savu valstu neatkarību.
1991.gadā par suverenitāti bija paziņojušas 14 padomju republikas.
1991.gada 23.aprīlī M.Gorbačovs sāka izstrādāt jaunu Padomju Savienības koplīgumu, tā mēģinot saglābt PSRS. Darbs pie koplīguma notika Piemaskavas rezidencē Novoogarjovā. Uz sarunām Novoogarjovā tika aicināti padomju republiku vadītāji, lai tos pierunātu palikt savienības sastāvā. Īstenībā tika mēģināts stiprināt centrālo varu. 1991.gada vasarā arī likās, ka viss iet pēc centrālā plāna. Par PSRS saglabāšanu izteicās arī toreizējais Krievijas prezidents B.Jeļcins. Tika jau nozīmēti jaunā PSRS līguma parakstīšanas datumi, Ukraina šai sarakstā bija pēdējā - no tā parakstu gaidīja 1991.gada oktobrī (kā tad Baltijas valstis?).
Tomēr Ukraina vilcinājās, 1991.gada 24.augustā pasludināja neatkarību, arī citi procesi sāka notikt nekontrolēti un tas izsauca Augusta puču.
PSRS gals (1991.g.). 1991.gada 8.decembrī pēc Augusta puča izgāšanās Baltkrievijā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, Ukrainas prezidents Kravčuks un Baltkrievijas prezidents Šuškevičs Viskuļos (Baltkrievija, Belovežas gārša) parakstīja Belovežas vienošanos, PSRS eksistencei tika pielikts punkts, tā vietā radot kādu visai mākslīgu un nefunkcionālu politisku veidojumu - Neatkarīgo Valstu Savienību (NVS, СНГ - Содружествo Независимых Государств).
1991.gada 8.decembrī Viskuļos (Baltkrievija) triju bijušo PSRS republiku Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas vadītāji B.Jeļcins, Staņislavs Šuškevičs un Leonīds Kravčuks paraktīja t.s. Belovežas vienošanos - pieņēma principiālu lēmumu par PSRS pastāvēšanas izbeigšanu un jaunas starpvalstu organizācijas izveidošanu. Šeit nolēma risināt arī jautājumu par energoresursu saņemšanas no Krievijas šai apkures sezonai. Tikšanās notika valdības rezidencē, ko rūpīgi apsargāja čekisti.
Maz zināms, bet bija arī aicināts Kazahijas PSR vadītājs Nazarbajevs, kurš tomēr neieradās. Nazarbajevs iesākumā bija atlidojis uz Masjkavu, kur ticies ar M.Gorbačovu - tas ieteicis uz Baltkrieviju viņam nelidot. Pirms tikšanās bija saasinājusās domstarpības starp L.Kravčuku un B.Jeļcinu, jo pirmais vēlējās dibināt neatkarīgu armiju. Pārrunas par visiem jautājumiem notika visu diennakti 7.decembrī.
No visiem trim valstu vadītājiem neviens nebija ieradies Viskuļos ar stingru pārliecību likvidēt PSRS. Interesanti, ka M.Gorbačovs bija iespējis tā iedarboties uz B.Jeļcinu, ka tas piedāvāja Kravčukam un Šuškevičam parakstīt jauno PSRS koplīgumu. L.Kravčukam tāds dokuments parakstīšanai arī tika iedots, bet viņš to nedarīja. Tā tomēr valstu līderu atsevišķās nostējas dažsādos jautājumos noveda pie politiskās konsekvences - PSRS likvidēšanas. Visu nakti strādāja juristi un tehniskie darbinieki, līdz beidzot 8.decembra rītā dokuments bija gatavs. Vienošanās par PSRS aizstāšanu ar NVS politiķus arī atbrīvoja no M.Gorbačova kā bīstama politiska konkurenta.
Jau pēc daudziem gadiem vienīgo Belovežas vienošanās oriģinālu mēģināja uziet žurnālisti, bet izrādījās, ka visur atrodamas tikai kopijas.
"Dienas" korespondents Maskavā Ainārs Dimants: "12.decembrī pulksten 13.23 Krievijas Augstākā padome aplaudēja Padomju Savienības galam - pēc ratifikācijas KPFSR parlamentā stājies spēkā triju pušu nolīgums par neatkarīgu valdtu sadraudzības izveidošanu, kurā konstatēts, ka PSRS kā starptautisku tiesību subjekts un ģeopolitiska realitāte pārstāj eksistēt."
Pēdējā savu neatkarību pasludināja Kazahija - 1991.gada 16.decembrī, kas pat vēl pēc PSRS sabrukuma iestājās par kopējas rubļa zonas, apvienotu bruņoto spēku un kopējas robežsardzes saglabāšanu.
1991.gada 21.decembrī rika pieņemta Almaatas deklarācija, saskaņā ar kuru tika apstiprināts PSRS sabrukums. Almaatā pie Belovežas vienošanās pievienojās vēl 8 bijušās PSRS padomju republikas, starp kurām nebija Lietuvas. Latvijas, Igaunijas un Gruzijas.
1991.gada 25.decembrī pulksten 19:38 pēc Maskavas laika PSRS pirmais un pēdējais prezidents M.Gorbačovs valsts TV kanālā paziņoja par atkāpšanos no prezidenta amata. Uzreiz pēc viņa uzrunas virs kremļa tika nolaists PSRS karogs un vietā pacelts jau Krievijas karogs.
Galīgais punkts PSRS pastāvēšanai tika pielikts dienu vēlāk - 26.decembrī, kad lēmumu par PSRS likvidēšanu pieņēma un par savu pašatlaišanos paziņoja PSRS Augstākā padome. Mazsvarīgas atlikušās formalitātes tika nokārtotas līdz gada beigām un 1992.gadu pasaule sagaidīja jau bez Padomju Savienības.
Interesanti! 9.maija Uzvaras dienas svinēšana nebūt nav Padomju Savienības tradīcija. PSRS laikos tādas uzvaras parādes notikušas vien 2 reizes - 1965. un 1985.gadā. Par regulāru parādību tās kļuva tikai pēc PSRS sabrukuma 1995.gadā - Pirmā Čečenijas kara laikā.
Raksti.
Oskars Krīgers. "Padomju Savienības loma II Pasaules kara izraisīšanā."
