Protestantisms, protestanti
Protestants (latīņu val.) - "tāds, kas iebilst." Vēsturiski šis nosaukums cēlies no tā, ka 1529.gadā Špeieras reihstāgā virkne firstu un brīvpilsētu protestēja pret Vormsas ediktu, kurā M.Luters tika pasludināts par ķeceri.
Kopnosaukums dažādām kristīgajām konfesijām, kas radās XVI gs. reformācijas laikā kā protests pret Romas Katoļu baznīcu.
Vēsture. Protestantisms sāka izplatīties reformācijas rezultātā. 1529.gadā atcēla šī landtāga lēmumu un 5 luteriskie firsti un dažu keizarvalsts pilsētu pārstāvji izteica protestu pret lēmuma atcelšanu. Šis protests kļuva vēsturisks, jo tieši no tā arī ieguva nosaukumu "protestantisms," ko ar laiku attiecināja uz visām kristīgajām baznīcām, kas pēc savas izcelšanās un mācības saistītas ar reformāciju. Galvenās protestantiskās zemes bija Vācija, Šveice, Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Somija, Anglija, Holande, Čehija un Ungārija. Ar XVII gs. protestantisms sāka izplatīties arī Ziemeļamerikas eiropiešu kolonijās, kurpu, glābdamies novajāšanām, atbēga visdažādāko protestantisma virzienu pārstāvji.
Ar laiku protestantisms izplatījās arī citās kolonijās.
Protestantisma galvenās īpatnības. Reformācijas principi bija tādi, ka tā atzina Bībeli par vienīgo dievišķās atklāsmes avotu un noraidīja uzskatu, ka vajadzīgi īpaši starpnieki starp Dievu un cilvēkiem garīdzniecības, katoļu baznīcas, Romas pāvesta personā. Garīdzniecībai protestantismā nav tā svētuma, ko tai piedēvē katolicisms un pareizticība. Protestantisms atcēla cilvēku iedalījumu parastajos mirstīgajos un priesteros, kas apveltīti ar sevišķu mistisku spēku.
Saskaņā ar protestantisma mācību cilvēks tiek pestīts tikai ar ticību, ka Kristus izpirks grēkus. Tikai no personīgās, individuālās ticības, nevis no baznīcas ir atkarīga cilvēka petīšana. princips, ka pestīšana nāk no ticības vien, nozīmēja noliegt barī lielum lielo daļu katoļu ceremoniju: izbeigt svētbilžu, svēto, relikviju un jaunavas Marijas pielūgšanu.
Reliģijas tuvināšanās laicīgai dzīvei izpaudās garīdzniecības bezlaulības noliegšanā, tai apstāklī, ka tika nosodīta bēgšana no pasaules, un mācībā par to, ka cilvēkam jāmeklē pestīšana laicīgā, praktiskā darbībā. Piemēram, kalvinismā sekmes darbā uzskata par pazīmi, ka Dievs attiecīgo cilvēku jau iepriekš izvēlējies pestīšanai.
Tāpat protestantisms neatzīst katoļu baznīcas nemaldību, neuzskata to par vienīgo, kas var pestīt, noraida pāvesta virsvadību, šķīstītavu, mācību "par labajiem darbiem" - gavēni, obligātu baznīcas apmeklēšanu, ceremoniju pildīšanu. Protestantisms noraida lielāko daļu katoļu sakramentu - piecus no septiņiem: svaidīšanu, laulību kā sakramentu, priesterību, iesvaidīšanu, grēku piedošanu, kā arī viu katolicisma nebiblisko simboliku. Protestantisms atzīst tikai kristību un svētā vakarēdiena sakramentu, pie tam protestantismā svētā vakarēdienā sniedz tikai maizi un vīnu visiem ticīgajiem, bet katoļu baznīcā vīnu sniedz tikai garīdzniekiem.
Tēze, ka galvenais ir nevis akla ceremoniju pildīšana, bet personiskā ticība, bija saistīta ar dzimstošo buržuāzijas individuālismu, kas ticīgā cilvēka pestīšanu sāka uzlūkot ka atkarīgu no viņa paša.
Pie reizes protestantisms radīja arī lētu baznīcu, kas atbilda buržuāzijas prasībām kapitāla pirmatnējās uzkrāšanas laikmetā. Piemēram, luterāniskais rituāls ir radīts tādā garā, kas atbilda tā laika jaunās buržuāzijas prasībai pēc "lētas baznīcas": tika likvidēta katoliskā kulta greznība, svētbilžu un relikviju pielūgšana, saglabājās tiki krusta attēls, altāris un vienkārši tērpi. Mesas vietā tika likts sprediķis, milzīgu vietu dievkalpojuma aizņem reliģiskas himnas, dievkalpojumi notiek dzimtajās valodās.
Kalvinisms.
Luterānisms.
Metodisms.
Prezbiteriānisms.
Protestantisma tālākā attīstība. Pamatojoties uz protestantisma virzieniem, kas bija tieši saistīti ar reformāciju, vēlāk radās jauni protestantisma virzieni. XVII gs. sākumā radās baptisms, kas apvieno kongregacionālismu draudzes uzbūvē ar pieaugušu cilvēku kristīšanu. Anglijā radās kvēkeru organizācijas, metodisti, bet ASV - adventisms un sekta "Kristīgā zinātne."
1948.gadā Amsterdamas kongresā 44 valstu 147 protestantu baznīcu delegāti nodibināja Vispasaules baznīcu padomi. To finansējot amerikāņu bagātnieki, pirmām kārtām jau Rokfelleri. Galvenā mītne atrodas Ženēvā greznā pilī, kas arī pirkta par Rokfelleru naudu.
Mūsdienu protestantisma ideoloģija. Protestantisma sadrumstalotība daudzās atsevišķās baznīcās un sektās dod iespēju pastāvēt tajā organizācijām un personām ar dažādiem uzskatiem. Mūsdienu protestantismā var izdalīt 4 ideoloģiskos virzienus: modernismu, fundamentālismu, neoortodoksiju un kristīgo komunismu.
XIX gs. protestantismā plaši izplatījās kristietības modernizācija, t.i. tāda reliģijas pielāgošana zinātnei, ka notika atkāpšanās no vairākām dogmatiskām tēzēm. Protestantiskie modernisti pieļāva Bībeles vēsturisko kritiku, sabiedrības progresīvās attīstības ideju un cilvēka pilnveidošanās iespēju. Ar modernismu bija saistīta arī "sociālā evaņģēlija" sludināšana, kustība par sociālās iekārtas kristianizāciju.
Tikām ASV radās visai reakcionārs protestantisma virziens, kas pazīstams ar fundamentālisma nosaukumu. Tas izvirzīja prasību, lai bez ierunām tiktu atzītas visas kristietības dogmas, tā nonākdams līdz tiešai zinātnes noliegšanai. Modernisms koķetēja ar evolūcijas mācību, turpretī fundamentālisms prasīja, lai tiktu aizliegts to mācīt. Četrās ASV pavalstīs tika pieņemti likumi pret evolucionismu. 1925.gadā Tenesijas pavalstī fundamentālisti organizēja lielu troksni sacēlušo "pērtiķu" prāvu. Daži sociologi atrod daudz kopēja starp fundamentālismu un Kukluksklanu. Ar 1919.gadu, kad noorganizēta kristīgo fundamentālistu vispasaules asociācija, fundamentālisms kļuvis par starptautisku kustību.
Pēc I Pasaules kara Šveicē un Vācijā protestantisko teologu vidū radās "krīzes tooloģija" jeb "dialektiskā teoloģija." Tas ir viens no tiem virzieniem tagadējā buržuāziskajā filozofijā un socioloģijā, kuri cenšas buržuāziskās sabiedrības pretrunas izskaidrot kā cilvēka garīgās krīzes sekas - morāles, reliģijas, vispārējas ideoloģijas krīzes sekas. "Krīzes teoloģija" atzīst, ka pastāv buržuāziskās sabiedrības krīze, un uzskata par savu uzdevumu izskaidrot šīs krīzes dabu no teoloģiskām pozīcijām. Tai raksturīgs karojošs antihumānisms, mēģinājusmi visu sociālo ļaunumu uzvelt itin kā grēcīgajai cilvēka dabai. No tā izriet prasība atzīt visā pilnībā kristiānisma mācību par "iedzimto grēku," par cilvēka nenovēršami grēcīgo un traģisko dabu. "Krīzes teoloģija" noliedz progresu, specializējas cīņai pret marksismu un komunistisko kustību. Tās pārstāvju vidū bija Emīls Brunners, Pauls Tillihs un Reinholds Nīburs.
Tomēr protestantu vidū ir arī tiešu pretēju uzskatu cilvēki, kas labvēlīgi izturas pret komunismu, cenšas tuvināt kristietību un marksismu. Viņu uzskati daudzējādā ziņā ir pretēji "krīzes teoloģijai." Tie uzskata, ka viss, kas kalpo progresam, saskan arī ar kristietību, ka uzcelt taisnīgu sabiedrību ir iespejams, ka cilvēks spējīgs atrisināt savas problēmas. Šī virziena pārstāvis Stenlijs Īvenss apgalvo: "Marksisms savos pamatos nav konfliktā ar kristietību." Tomēr šim virzienam ir maz piekritēju, jo Rietumos protestantu ideologu lielākā daļa stāv antikomunisma pozīcijās.
Saites.
Kristietība un kristieši.
