Melnie caurumi, gravitācijas
- Detaļas
- 7474 skatījumi
Tā ir milzonīgas masas zvaigne, kas telpā saspiestā ārkārtīgi niecīgo izmēros.
Vēsture. Jūdu mītos ir Abaddon ("Bojāeja") - simbols visu aprijošai kapabedrei, elles bezdibenim. Tas spējīgs iemānīt, iesūkt sevī un apslēpt pavisam jebkkuru cilvēku. Saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem Abadona tēls ir visai tuvs Melnajam caurumam.
Teorētiski tika paredzēti sen. 1783.g. Mičels (Kembridža). Zemei Otrais Kosmiskais ātrums = 11 km/sek. Saulei = 620 km/sek. Ļoti smagai zvaigznei – pāri par 300 000 km/sek. Tāda zvaigzne ir melnais caurums, gaisma nespēj no tās atrauties.
Zinātnieki uztvēruši skaņu viļņus no tiem, un tā ir zemākā skaņa kādu izdevies uztvert Visumā. Tas ir si bemols, kas ir par 57 oktāvām zemāks nekā vidējais do uz klavierēm.. Šī iespaidīgā skaņa nāk no melnā cauruma Perseja galaktikā, kas atrodas 250 miljonu gaismas gadu attālumā no mums.
Melnā matērija. Kosmosā pastāvot netverama mistiska matērija. ASV zinātnieki esot konstatējuši matērijas gravitācijas iezīmes pēc divu lielu galaktiku kopu sadursmes. Šī matērija neizdala un neatstaro pietiekami daudz gaismas, lai to varētu ieraudzīt. Zinātnieki lēš, ka tā varētu aizņemt ¼ daļu kosmosa telpas.
Dažos teorētiskajos modeļos izklāstīts, ka brīdī, kad saduras divas tumšās matērijas daļiņas, tās iet bojā un vietā rodas parasta daļiņa un antidaļiņa (kā elektrons un pozitrons). Jaunajām daļiņām jākļūst redzamām. Teorētiskie modeļi nosaka, ka sadursmes vietā strauji jāpieaug elektronu un pozitronu koncentrācijai.
Eksperimentu rezultātā pētnieki nonākuši pie slēdziena, ka mēs vēl nespējam pamanīt melno matēriju.
Pētījumi. Britu zinātnieks Rodžers Penrouzs izmantoja matemātisku modelēšanu, lai 1965.gadā pierādītu, ka melnie caurumi var izveidoties, kļūstot par objektu, no kura nevar izbēgt nekas, pat gaisma. Penrouzs (saņēmis Nobeļa prēmiju fizikā 2020.gadā) izvirzījis hipotēzi, ka pirms Lielā Sprādziena un mūsu Visuma bijis vēl kāds cits veidojums un pierādījumi esot meklējami melnajos caurumos. Viņš uzskata, ka melno caurumu starojums ir iepriekšējā Visuma pārpalikumi. Tā kā tā staro ilgāk par mūsu Visumu, tad mēs nespējam to uztvert.
Savukārt Gencels un Geza kopš 90.gadu sākuma vadīja pētījumu, kas koncentrējās uz Strēlnieka (Sagittarius A) rajonu piena Ceļa centrā. Izmantojot pasaules lielākos teleskopus, viņi atklāja, ka ārkārtīgi smags un neredzams objekts, kura masa ir 4 miljonus reižu lielāka par mūsu Sauli, pievelk apkārtējās zvaigznes, dodot mūsu galaktikai tai raksturīgo spirālveida formu.
Advanced Thin Ionization Calorimeter (ATIC). NASA finansēts eksperiments, kurā gaisa balons pētīja elementārdaļiņu drūzmēšanos virs Dienvidpola. Ierīce novēroja, ka Zemi apberošo elektronu un pozitronu skaits svārstās starp 300 un 800 miljardiem elektronvoltu.
1974.gadā Stīvens Hokings izskaitļoja melnā cauruma entropijas formulu. Melnā cauruma entropiju var nolasīt uz tā horizonta. Melnā cauruma horizonta laukums ir melnā cauruma entropijas mērs.
Brits Rodžers Penrouzs, vācietis Reinhards Gencels un amerikāniete Andrea Geza 2020.gadā par melno caurumu pētīšanu saņēma Nobeļa prēmiju fizikā.
Caurums Visumā. Minesotas universitātes pētnieku grupa atklājusi „caurumu” Visumā. Tajā nav ne galaktiku, ne tunšās matērijas, ne zvaigžņu. „Cauruma” diametrs ir miljards gaismas gadu. Šis fenomens ir pretrunā ar līdzšinējiem novērojumiem un Visuma veidošanās datorsimulāciju. Šis rajons jau iepriekš bija piesaistījis pētnieku uzmanību, taču par vienīgo tā anomāliju tika uzskatīta zemā temperatūra.
Atradumi.
1. M33 X-7 – atklāts 2007.gadā un ir patreiz lielākais zināmais melnais caurums. Ieslēgts šaurā orbītā ar milzīgu zvaigzni mums pavisam netālā galaktikā – spirālveida galaktikā Meisser 33 apmēram 3 miljonu gg. attālumā. Tā masa 16 reižu pārsniedz Saules masu, bet tam blakus esošās zvaigznes masu – pat 70 reižu.
Raksti.
Zinātnieki iegūst pirmo attēlu, kas apstiprina galaktikas vienojošā tumšās matērijas tīkla esamību.
Saites.
Galaktikas.
