Ķirzakas, ķirzakveidīgo apakškārta
Ķirzakas pieder rāpuļu klasei, ir viena no tās apakškārtām.
Lielākā ķirzaka pasaulē ir Komodo varāns. Latvijā sastopamas triju sugu ķirzakas - pļavas un sila ķirzakas, glodene. Latvijā ķirzakas dēvēja arī: šķirgate, drēža, šķirgailis.
Evolucionārā vēsture. Pirmie sauszemes dzīvnieki – abinieki parādījās apmēram pirms 360-380 milj. gadu, vēlāk no viņiem cēlušies rāpuļi. Izveidojās vairākas līnijas, svarīgākas no tām izrādījās diapsīdi un sinapsīdi. Diapsīdi savā attīstībā deva arhozaurus (tai skaitā – dinozaurus un putnus) un lepidozaurus (ķirzakas, čūskas, krokodilus).
Apraksts. Sastopamas visā pasaulē - tām ir ap 5700 sugu.
Dažādu sugu ķirzaku lielums, izskats un dzīvesveids var ļoti atšķirties. Lielai daļai ķirzaku ir labi attīstītas kājas, bet ir arī tādas, kuram līdzīgi kā čūskām kāju nav (glodene). Daļa ķirzaku dzīvo uz zemes, dažas nevar iztikt bez ūdens, turpretim citas rāpjas pa stāvām klintīm un mūriem, vēl citas iemīļojušas kāpelēt pa kokiem un krūmiem. Sastopamas arī milzīgas (komodo varāns) un indīgas ķirzakas. Ir arī tādas ķirzakas, kas līdzinās maziem lidojošiem pūķīšiem, jo, izplešot savus spārniem līdzīgos ādas veidojumus, spēj planēt no viena koka uz citu.
Ziemā ķirzakas parasti ir neaktīvas. Auksto periodu pavada pašu izraktās alās,jo to temperatuara ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras.
Pārošanās periods Latvijas ķirzakām s;akas aprīlī un tas var ilgt līdz pat jūnijam.
Ķirzakas met ādu, jo to ķermeni apņem ragvielu slānis, kas traucē augšanu.
Kurzemes pusē ir leģenda par indīgo ķirzaku - ārkāju jeb mākāju. Tā no parastas kirzakas atškiras ar savu līko un īso asti. vecie ļaudis uzskatīja, ka šī ķirzaka var noindēt gan cilvēkus, gan mājlopus. Mīta racionālais pamats bija tāds, ka viņi bija redzējuši sila ķirzaku, kam aste bija norauta un nepareizi ataugusi. Ja ķirzakas asti ataugšanas procesā satraumē, tā var izaugt arī līka.
Gekonu dzimta. Gekok (malajiešu val.) - ķirzakas izdoto skaņu atdarinājums.
Pārsvarā zīvo tropos un subtropos. Tām ir drukns, mazliet saplacināts ķermenis, relatīvi liela galva un īsas kājas.
Gekoni ir nakts dzīvnieki, viņu acis pret gaismu ir 350 reizes jūtīgākas nekā cilvēkam. Gekonu pēdas beidzas ar spilventiņu, kam ir tūkstošiem stīvu, cietu matiņu. Tie pielīp pie lielākās daļas virsmu.
Gekoniem no ķirzakām vienīgajiem ir balss saites. Balsi gekoni izmanto, lai aizsargātu teritoriju un brīdinātu sugasbrāļus par briesmām.
Hameleoni. Senie grieķi tos sauca par "zemes lauvām."
Pļavu ķirzaka. Lacerta vivipara Jacq. Angliski - Viviparous Lizard. Latvijā visbiežāk un plašāk sastopamā ķirzaka.
Rāpulis.
Āda zvīņaina. Mugura brūna ar tumšākām un gaišākām garenām joslām. Gaišbrūna vai tumšbrūna ķermeņa virspusē, gaišāka, melni punktēta vai plankumota apakšpusē.
Ādu met 2-3 reizes vasarā. Briesmu brīdī spēj nomest asti.
Neizceļas ar dižu augumu. Pieaugušas tās sasniedz 16 cm, taču parasti ir mazākas, tikai10-12cm garas.Garums kopā ar asti - 12 cm.
Bieži dzīvo netālu no cilvēkiem. Dažādās dzīvotnēs, arī mitrās: ēku drupās, akmeņu, komposta un pat atkritumu kaudzēs. Aktīva dienā. Pļavu ķirzakas ir dienas dzīvnieki, pa naktīm tā slēpjas alās.
Vairošanās periodā vēders tēviņiem oranžs, mātītēm - bāli dzeltens. Riesta laikā abiem dzimumiem krāsa kļūst košāka. Pļavas ķirzaka ir oldzīvdzemdētāja. Tas nozīmē, ka mazulis gandrīz pilnīgi attīstas olā un izšķiļas no tās īsi pirms dzimšanas, dzemdību laikā vai tūdaļ pēc piedzimšanas. Mātes organismā mazuļu attīstības periods ir 70-90 dienu. Parasti izšķiļas 6-11 ķirzacēnu. Jaundzimušie mazuļi tūlīt kļūst patstāvīgi.
Dzīvo uz sauszemes, dažādos biotopos,gan sausākos, gan mitrākos - pļavās, mežmalās, ceļmalās, izcirtumos, krūmājos, upju, ezeru, dīķu krastmalās, dārzos u.c.
Pļavu ķirzaka ir medniece, kā visi Latvijā sastopamie rāpuļi. Pārtiek no dažādiem nelieliem bezmugurkaulniekiem - pamatā kukaiņiem, ēd arī zirnekļus, mazākus gliemežus, kailgliemežus, arī sliekas u.c. Ķirzakām ir nelielismaili zobiņi, kas paredzēti tikai barības satveršanai un noturēšanai, tādēļ upuri allažiņ tiek norīti nesaposīti.
Pļavu ķirzakas Čapkaļu varietāte sastopama Čapkaļu rezervātā (Lietuva).
Sila ķirzaka. Lacerta agilis. Angliski - Sand Lizard. Sila ķirzakas izplatība latvijā ir nevienmērīga, un tās dzīvotnes ir reti sastopamas. Tāpēc tā iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Auguma garāka par pļavu ķirzaku, tā var sasniegt 18-20 cm garumu.
Pieaugušam tēviņam mugurpuse ir pelēka ar melniem plankumiem, turpretim mātītei pelēcīga vai brūngana, ar'ar plankumiem. Vēderpuse zaļgana vai bālgana.
Sila ķirzakai patīk sausas, smilšainas vietas. ja priežu meži, tad tādi, kuros ir šie sausie, smilšainie laukumi. Tās var sastapt arī ceļmalās, upju krastos, arī izcirtumos.
Sila ķirzakas ir dienas dzīvnieki, pa naktīm tā slēpjas alās.
Pārojas maija sākumā. Šai laikā tēviņiem ķermeņa virspuse iegūst spilgti zaļu nokrāsu. Jūnijā mātītes atrod piemērotu saulainu vietu sūnās, smiltīs vai starp akmeņiem un izdēj 6-10 iegarenas olas ar mīkstu apvalku. Mātes organismā mazuļu attīstības periods ir 70-90 dienu. Inkubācijas periods ir 50-55 dienas. mazuļi izšķiļas jūlija beigās vai augusta sākumā.
Saites.
Rāpuļu klase.
