Inki, kečvi
"Es tevis nebaidos. Esmu Inka" (Ama manča. Noka Inka.) /senperuāņu paruna/
Nosaukums. Nosaukums "inki" sākotnēji tika lietots, lai apzīmētu Dienvidamerikas lielākās indiāņu valsts ķēniņus. Pēcāk šis nosaukums tika attiecināts un lietots attiecībā pret visas valsts iedzīvotājiem, kas, savukārt, sastšvēja no desmitie un pat simtiem dažādu cilšu. Pirmo spāņu ierašanās brīdī valsts iedzīvotāju saplūšanas un inku nācijas izveidošanās process jau lielā mērā bija realizējies.
Ziemeļu indiāņu ciltis, kas, sākot ar X gs. nodibināja lielo Inku impēriju Dienvidamerikā, mūsdienās kā kečvi dzīvo daudzās Dienvidamerikas valstīs - Peru, Bolīvijā, Ekvadorā.
Valoda. Kečvu.
Inki no saviem kalnu cietokšņiem uz piekrastes joslu nolaidās tikai dažus gadsimtus pirms spāņu iekarotāju atnākšanas – XI gadsimtā. Viņu iekarotās valsts robežas sniedzās no Ekvadoras ziemeļos līdz Čīlei dienvidos. Pēdējo inki pakļāva čimu valsti ar galvaspilsētu Čančanu. Kusko inki saņēma jau pamestu.
Sākums. Visi senie mīti kā Andu civilizācijas šūpuli norāda uz Titikakas ezera dienvidu krastu. Tieši šeit Tiavanakas atradās virsdieva Virakočes mītne, no šejienes sākās Dienvidamerikas apdzīvošana ar cilvēkiem pēc Lielajiem Plūdiem. Šeit Senās Impērijas dibinātāji saņēma zināšanas, maršruta kartes un Zelta zizli, ar kura palīdzību noteica Kuskas dibināšanas vietu.
Inku izcelsme. Līdz šai dienai zinātnieki nav noskaidrojuši inku izcelsmes vietu.
Paši inki bija baltādaini ļaudis, gara auguma ar smalkiem sejas vaibstiem, ērgļu deguniem un kastaņbrūniem vai rudiem matiem. Analizējot viņu atstātās rudmatainās mūmijas, tika iegūti pārliecinoši pierādījumi par viņu A asins grupu (T.Heijerdāla pētījumi), kas Latīņamerikā parādījās tikai ar eiropiešu ierašanos. Inki precējās ar savām māsām dinastijas turpināšanas nolūkos, taču dāsni apaugļoja arī vietējos iedzīvotājus.
Inku ienākšana Kuskā. Tā notikusi ap 1021.gadu.
Inku impērijas rašanās. Aimaru un kečua indiāņu ciltis, kas no XI–XIII gs. dzīvoja Mūsdienu Čīles, Peru un Bolīvijas teritorijās tika inku pakļautas.
Inku sabiedrība. Inku sabiedrības soiciālais pamats bija aili - lielas ģimenes, dzimtas vai lauku kopienas. Tā tas bija jau no pirmsinku laikiem, pirmsākumos visdrīzāk ailu locekļus vienoja asinsradniecība. Ailu locekļi kopēji apstrādāja kopienai piedrošo zemi un dalīja saimniecības dotos ienākumus.
Inku ekonomika. Inki nodarbojās ar lopkopību un zemkopību, ieguva varu, alvu, zeltu, sudrabu un svinu, lēja bronzu. Izveidoja centralizētu irigācijas sistēmu.
Inku kultūra un zinātne. Inkiem bija plašas zināšanas astronomijā (gan ne tādas kā maijiem), ģeogrāfijā, botānikā un homeopātijā. Inki cēla lielus tempļus, kuros lūdzās jaunavas. Viņi izpostīja iepriekšējo čimu, čavenu un parasu kultūras, atcēla rakstību, tās vietā ieviesdami kipu. Astronomijā inki ar lielu cieņu izturējās pret Venēru un Plejādēm.
Inku lauksaimniecība. Audzēja tomātus, piparus, kokvilnu, kartupeļus un kakao. Šo kultūraugu šķirņu izveidošana ir prasījusi tūkstošiem gadu, tādēļ tā būtu uzskatāma par iepriekšējo kultūru mantojumu.
Inku valsts uzplaukuma laikā. Inku impērija sava varenuma kulminācijā stiepās 6400 km gar Andiem, iekļaujot sevī kalnus, piekrastes ielejas, tuksnešus un tropiskās zemienes. Tās sastāvā atradās tādas mūsdienu valstu teritorijas kā Peru, Ekvadora, Bolīvija, kā arī daļa Argentīnas un Čīles. Tās teritorija ir lielāka par Eiropu un pat par Romas impēriju. Paši inki savu impēriju sauca par "Četru reģionu savienību" (Tawantinsuyu). Inku impērija tika radīta 250 gadu ilgos karos. Impērijas galvaspilsēta bija Kuska.
Spāņu konkista. Spāņu konkistadora F.Pizarro ekspedīcija nepilnu 200 vīru sastāvā izsēdās malā pie Truhiljas 1530.gadā. Iekārtoja bāzi Kahamarkā, kur arī ievilināja ķēniņu Atavalpu un saņēma ķīlniekos. Spāņi pie Kuskas nonāca 1533.gadā.
Inku valsts tika iekarota un kolonizēta.
Saites.
Kečvu valoda.
Inku mitoloģija.
Inku impērija.
