Gliemji, gliemeži, gliemju tips
Kembrijā vēl nebija īstu zivju, bet jau dzīvoja zarndobumaiņi, sūkļi, tagad izmirušie arheociāti, plakanie un daudzvicu tārpi, gliemeži, sepijas (tintes zivis), vēži un trilobīti.
Cepaea ģints.
Kailgliemeži.
Melnie gliemeži.
Pirmgliemji.
Bruņgliemju klase.
Labprāt mitinās ēnainos dārzos un ēnainās vietās, kur ir mitrs un nav pārāk liela gaisa cirkulācija.
Gliemeži garšo pīlēm.
Spānijas kailgliemezis. Kaitēklis. Pieder pie gliemju tipa Mollusca, gliemežu klases Gastropoda, kātacu plaušgliemežu kārtas Stylommatophora, meža kailgliemežu dzimtas Arionidae. Augiem kaitīgs, invazīvs Latvijā. Pirmo reizi konstatēts Pastendē, pēdējā laikā galvnokārt valsts centrālajā daļā. Ierindots starp 100 visvairāk Eiropā invazīvajām sugām. Apdraud dabiskos biotopus, vairojas savvaļā, apdraud cilvēkuun mājdzīvnieku veselību.
Pieaudzis kailgliemezis ir 7-14 cm garš. Tā ķermenis ir masīvs un plats, nedaudz saplacināts. Krāsa ir ļoti mainīga, tomēr visbiežāk tā ir brūngani pelēkzaļa. Spānijas kailgliemeži var būt arī brūngani, oranžīgi vai pelēcīgi, retāk arī melni.
Eiropā Spānijas kailgliemezis ir sastopams mitrās vietās mežos, ūdenstipņu piekrastēs, pļavās, parkos un dārzos.
Šie gliemež ir izturīgi pret salu un spēj Latvijā veiksmīgi pārziemot.
Lai gan uzturā lieto galvenokārt augus, tomēr viņš ir visēdājs - Polijā reģistrēts gadījums, ka tas apgrauzis uz zemes vai krūmos ligzdojošo zvirbuļveidīgo putnu mazuļus, radot tiem smagus ievainojumus. Kailgliemeži uzturā mēdz lietot arī dzīvnieku kakas, maitas, tai skaitā beigtus vai savainotus savus sugasbrāļus. Vislabprātāk Spānijas kailgliemezis ēd augus, kas satur daudz cukura, mazāk tiem patīk ar ēteriskajām eļļām, alkaloīdiem un flavonīdiem bagāti augi.
Birztalas vīngliemezis. Cepaea nemoralis. Izziņots par 2021.gada gliemi Latvijā. Biežāk tas sastopams cilvēka apdzīvotu vietu tuvumā - parkos un dārzos, ne bērzu birztalās.
To pirmo reizi aprakstīja zviedru zoologs Kārlis Linnejs 1758.gadā. Varētu būt ievests Latvijā pirms apmēram 200 gadiem un iedzīvojies. Atradnēs tas sastopams nelielās teritorijās un nav uzskatāms par kaitēkli. Kultūraugus neapdraud, galvenokārt barojas ar atmirušiem augiem.Gliemezim pieaugot, cietāka kļūst tā "māja" jeb čaula, kas to labi aizsargā no dabiskajiem ienaidniekiem - dziedātājstrazdiem, krauķiem, pelēm, žurkām, ežiem un kurmjiem.
Čaumalas joslojums ir viens no veidiem, kā gliemezis cenšas iekļauties ainavā un būt nepamanāmāks. Savulaik tas pat bijisierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā. Starptautiskajā dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) aizsargājamo sugu sarakstā ievietots kategorijā LC kā suga,kurai varētu būt paredzami draudi.
Birztalas vīngliemezim čaulas ieeja jeb lūpa visbiežāk ir brūnā krāsā, reti - gaiša vai pat balta. Čaulas virsmas krāsojums ļoti dažāds - bāli dzeltens, zaļdzeltens, citrondzeltens, dzeltensārts, brūns ar violetu nokrāsu (katrā atradnē ir sava gēnu variācija).
Lodveida čaulai ar konisku vītņojumu ir raksturīgas tumši brūnas spirāliskas joslas, kuru skaits svārstās no 1-5, taču to var arī nebūt. Sugas atklāšanas pirmsākumos birztalas vīngliemezim bijuši vairāki nosaukumi atkarībā no tā čaulas krāsas (šāda pieeja vēlāk atmesta).
Gliemežu izmēri atkarīgi no mītnes vietas, to ietekmē mitruma pakāpe, ēnainums. Lielākie birztalas vīngliemeži sastopami Kolkas apkārtnē.
Gliemeži jūt ēnu ne tikai ar acīm, bet arī ar gaismasjūtīgām šūnām, kas atrodas to ādā.
Melngalvas mīkstgliemezis. Sastopams Latvijā. Kaitēklis.
Dārza vīngliemezis. Cepaea hortensis. Biežāk sastopams dažādās mitrās dzīvotnēs, arī mežos un pļavās, nevis dārzos (kā to varētu liecināt nosaukums! Tas tādēļ, ka XVIII gs. pētnieki bieži vien piešķīra nosaukumus pēc tā, kādā vietā tika novēroti īpatņi).
Dārza vīngliemezim čaulas ieeja jeb lūpa ir baltā krāsā (visdrošākā atšķirības pazīme no bizrztalas vīngliemeža, sarežģītāku gan visu padara tas, ka jaunajiem gliemežiem šādas lūpas nav).
Bruņgliemji. Primitīvie gliemji.
Malakoloģija - zinātne par gliemežiem.
Gliemežu lieti. Ir bijuši dzīvnieku lietu gadījumi ar gliemežiem, kad no debesīm "nolīst" tūkstošiem gliemežu.
Literatūra.
"Latvijas gliemji: sugu noteicējs." LU Akadēmiskais apgāds, 2010.g.
