Grieķija
Valsts Balkānu pussalas dienvidos un Vidusjūras salās.
Karogs. 9 svītras karogā simbolizē deviņas zilbes frāzē un Grieķijas valsts devīzē E-lef-te-ri-ja i Fa-na-tos ("brīvība vai nāve").
Tūristam! Aizliegts ievest tramadolu, par to var dabūt cietumsodu!
Grieķijas vēsture.
Senās Grieķijas vēsture.
Bizantijas impērijā. Līdz ar 495.gadu, kas vēsturē tiek uzskatīts par Romas impērijas beigu gadu un Viduslaiku sākumu, Grieķijas teritorija nonāca Bizantijas (Austrumromas) impērijas sastāvā.
VI gs. slāvu ciltis devās pāri Donavai un sāka ielauzties Bizantijas impērijā. Karos ar viņi veselām ciltīm apmetās uz dzīvi Bizantijas impērijas teritorijā – aizņēma Balkānu pussalas ziemeļus un iespiedās Maķedonijā un Grieķijā.
7.gs. vidū Grieķiju sāka apdraudēt arābi, kas veica te sirojumus no 648.gadā ieņemtās Kipras.
826.gadā Omeijādu izcelsmes pirāti no Andalūzijas (Spānijas) atņēma bizantiešiem Krētas salu.
904.gadā musulmaņu pirāti no Ifrīķijas aplenca un izlaupīja Salonikus (Grieķijā), sagrāba daudz bagātību un ap 20 000 pilsētnieku pārdeva verdzībā.
1341.gadā Bizantijā sākās 6 gadus ilgstošs pilsoņu karš. Cīņā par troni Konstantinopolē iesaistījās serbu izcelsmes pretendents Stefans Dušans, kurš mēģināja radīt impēriju, sastāvošu no bulgāriem, grieķiem, albāņiem un arī serbiem.
1423.gadā Saloniki ar apkārtni tika atdoti Venēcijai par palīdzību Bizantijai karā pret osmaņiem.
Grieķija osmaņu turku jūgā. 1387.gadā osmaņi sagrāba Saloniķus Grieķijā.
1430.gadā sultāns Murads II ieņēma Salonikus un visu Tesāliju, kā arī Joannīnu Grieķijas rietumos.
Pie pilnīgas Grieķijas iekarošanas osmaņu turki ķērās jau uzreiz pēc Konstantinopoles ieņemšanas 1453.gadā un iebruka tajā.
1456.gadā osmaņi ieņēma Atēnas un pārņēma visu Augšējo Grieķiju.
1458.gadā osmaņi nostiprināja savu varu Balkānos. Pats sultāns devās karagājienā uz Moreju (Grieķijā, Peloponēsas pussalā).
1461.gadā turki likvidēja Trapezundas valsti – pēdējo kristīgo grieķu-bizantiešu anklāvu Melnās jūras piekrastē.
1463.gadā venēcieši, sašutuši par turku iejaukšanos Levantes tirdzniecības lietās, pieteica tiem karu un sniedza atbalstu Morejas grieķiem.
1464.gadā osmaņi izspieda venēciešus no Morejas, kas kļuva par Osmaņu impērijas provinci.
Pēc tam, kad beidzās kārtējād 4 gadu ilgās militārās sadursmes starp Venēciju un osmaņiem (1499.-1503.g.), tad tika atzītas osmaņu turku tiesības uz visu Grieķiju.
1537.gadā ar franču un Hairadīna korsāru atbalstu osmaņi sāka karu pret Venēciju un aplenca Korfu salu Grieķijā.
1645.gadā osmaņu turki sāka 19 gadu ilgu cīņu ar Venēciju Krētas dēļ. 1669.gadā turki iekaroja Krētu un tas bija Venēcijas impērijas gals.
Grieķu neatkarības karš (1821.-1827.g.). 1821.gadā grieķi sacēlās pret turkiem. Vieni no grieķu neatkarības iniciatoriem bija Odesā (toreiz Krievijas impērijā) dzīvojošie grieķi. Viņi izveidoja slepenu kustību "Draugu sabiedrība" (Finiki Eteria), kuras mērķis bija atbrīvot Grieķiju no osmaņu jūga.
Morejā (Peloponēsā) tika nogalināti ap 15 000 musulmaņu, kas sekmēja islāmticīgo bēgšanu arī no citām grieķu teritorijām. 1825.gadā Muhameds Ali izsūtīja savu armiju ar Ibrahimu pašā priekšgalā, lai tā palīdzētu turkiem cīņā pret sadumpojušiem grieķiem. Pēc sīvas cīņas ēģiptieši sagūstīja grieķu patriarhu un pakāra to viņa pils vārtos Lieldienu svētdienā.
1826.gadā pēc ilgstoša aplenkuma ēģiptiešu karaspēks ieņēma svarīgāko grieķu cietoksni - Misolungu. varētu domāt, ka grieķu pretestība bija apspiesta, taču briti, krievu un franču atbalstīti 1827.gadā sakāva osmaņu-ēģiptiešu floti Navarras līcī. Tādējādi Ibrahima pašā aizsargredutes nonāca briesmās.
1832.gadā Lielbritānija, Francija un Krievija (Trejsavienības dalībvalstis, tā noslēgta 1827.gadā Londonā) uzstājās kā Grieķijas jauniegūtās neatkarības garants.
1896.gadā Krētas salas grieķi sacēlās pret turkiem. Pēc 2 gadu kara 1898.gadā Krēta atbrīvojās no osmaņiem un apvienojās ar Grieķiju.
Balkānu kari.
Pirmais Balkānu karš (1912.-1913.g.). 1912.gadā sākās Pirmais Balkānu karš, kurā grieķi, tāpat kā serbi un bulgāri, cīnījās par neatkarību no osmaņu turkiem. 1913.gada maijā karš beidzās.
Otrais Balkānu karš (1913.g.). Jau jūnijā sākās Otrais Balkānu karš, kas ilga 6 nedēļas. rezultātā osmaņi zaudēja 80% savas teritorijas Eiropā. Grieķija atguva Salonikus un Trāķiju. Otro karu noslēdza Bukarestes miera līgums 1913.gadā, saskaņā ar to Bulgārija bija spiesta atdot Grieķijai Dienvidmaķedoniju un daļu Rietumtrāķijas.
Grieķija I Pasaules karā (1914.-1918.g.). Kara rezultātā sagruva Osmaņu impērija.
Izmantojot situāciju, 1919.gadā grieķu spēki sāka sagrābt zemes Egejas jūras krastos. Te grieķiem visai sekmīgi stājās pretī Mustafa Kemals, vēlākais Ataturks un Turcijas republikas dibinātājs, un Grieķija karu zaudēja. Kristiešus masveidā nogalināja. Lai to kaut kā izbeigtu, tika nolemts turkus pārmitināt no Grieķijas uz Turciju, bet grieķus - no Turcijas uz Grieķiju. Vēsturē šo procesu nosauca par Mazāzijas katastrofu. Uz Grieķiju pārveda arī Panagijas Sumelas ikonu.
XX gs. pirmajā pusē Grieķijā kļuva populāras sociālisma idejas, kas nāca no Padomju Savienības.
Grieķija II Pasaules karā (1939.-1945.g.). Ietilpa antihileriskajā koalīcijā un to okupēja Musolīni itāļu karaspēks.
Pilsoņu karš (1944.-1949.g.). Tiek gāzti komunisti.
Demokrātijas periods (1950.g.). Trausls. 1950.gadā centriskā EPEK partija ieguva varu.
1952.gadā iestājās NATO.
1965.gadā izraisījās Kipras krīze. Atkāpās premjerministrs Georgs Papandreu.
1952.gadā Grieķija iestājās NATO.
1965.gadā iestājās Kipras krīze un no amata atkāpās premjers Georgs Papandreu.
Militārā diktatūra (1967.-1974.g.). 1967.gadā grieķu militārā hunta (pulkvežu režīms) nodibināja Grieķijā diktatūru ar pirmo līderi Georgu Papadopulu. Karalis Konstantīns II devās trimdā.
1973.gadā pulkvedi Papadopulu gāza militārā hunta Joanida vadībā, kas kļuva par otro huntas līderi. Joanida vadībā 1974. gadā Kiprā notika apvērsums ar mērķi pievienot salu Grieķijai. Taču tas noveda pie Turcijas iebrukuma Ziemeļkiprā (1974.g.) un salas ziemeļu trešdaļas okupācijas.
Pēc šīs neveiksmes hunta strauji zaudēja kontroli pār situāciju Grieķijā, un militāristi no varas atsacījās, militārā diktatūra tika nomainīta pret republikāņu valdību. 1975.gadā Joanidam piesprieda nāves sodu par valsts nodevību, kas vēlāk tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu.
1981.gadā Grieķija pievienojās Eiropas Ekonomiskajai kopienai.
1996.gada aprīlī vienā no Kairas viesnīcām tika nogalināti 18 grieķu tūristi, kurus islāma kaujinieki kļūdaini pieņēma par žīdiem.
Grieķija šodien. 2001.gadā pievienojās eirozonai.
Kosts Karamanlis (2004.-2009.g.). Konservatīvais premjers, labvēlīgi noskaņots pret Krieviju. Atbalstīja "cauruļvadu diplomātiju," pozicionējot Grieķiju kā vārtus Krievijas energoresursiem uz Eiropu.
Ekonomiskā krīze (2010.-patlaban). 2010.gadā smagi skāra ekonomiskā krīze, un 2011.gadā grieķi sāka vilkt uz leju jau visu eirozonu. Grieķiem bija 350 miljardu eiru lielas parādsaistības. Valdība vērsās pēc palīdzības pie starptautiskajiem aizdevējiem, kas uzspieda taupības politiku, pie kādas grieķi absolūti nebija raduši.
2011.gadā izvērsās protesti pret taupības politiku, un atkāpās premjerministrs Georgs Papandreu.
2012.gada vēlēšanās ilgadējās varas partijas PASOK un "Jaunā demokrātija" cieta sakāvi, radikāla partija Syriza kļuva par otru lielāko pārstāvēto parlamentā.
2014.gadā iestājās strupceļš - pēc prezidenta neievēlēšanas atlaida parlamentu.
2015.gada 25.janvārī pie varas nāca Syriza, kas ar labējās partijas "Neatkarīgie grieķi" palīdzību tagad veido valdību. Cipra vadītā valdība veda grūtas sarunas ar starptautiskajiem (pārsvarā vācu) aizdevējiem. 5.jūlijā grieķu tauta referendumā noraidīja aizdevēju piedāvāto plānu.
Aplūkojamie objekti.
Atēnas.
Dolmeņi.
Ziemeļgrieķija.
Meteoras klosteri. ("Debesīs") 24 klosteri augstu klintīs.
Vergina. Senās Maķedonijas pilsēta. Maķedonijas Filipa un Aleksandra dārglietas.
Pella. Mozaīkas.
Edesas ūdenskritums.
Vouraikos upes kanjonu Ziemeļgrieķijā savulaik esot izracis Hērakls. Pa to tagad izlikts kalnu dzelzceļš Odontotos.
Janīna. Pilsētā skatāms Alīpašā atstātais kultūrvēsturiskais mantojums.
Peramas alu labirints. 1700 m garas, daudzkrāsaini stalaktīti un stalagmīti.
Zagorijas ciemi Pindas kalnos. Maza un noslēgta pasaulīte, kas eksistējusi netraucēta gadsimtiem ilgi, lai gan ārējā līdzenumā valdījuši turki.
Vikas aiza. Dziļums - 915 m. Lielākais kanjons pasaulē, ja ņem vērā platuma un dziļuma attiecību, kā tāds iekļauts Ginesa rekordu grāmatā. Vairāk kā kilometru dziļumā un gandrīz kilometru platumā.
Tūristam. Aizu var izstaigāt pa labi iezīmētu taku. Gājienu var sākt no Mododendru („tikai koki”) ciema aizas dienvidu galā, kur nonāk ar autobusu no Joanninas pilsētas. No dzīvniekiem tikai čūskas un ķirzakas.
Vienā vietā aizā no dzīlēm sākas Voidomates upe. Otrā aizas galā ir Mikro Papingo ciems, līdz tam ejamas 7 stundas. Te atrodas Pasaules dabas fonda informācijas centrs. Ir arī restorāns un viesnīca. No kāda namiņa sākas taka uz Pūķezeru (Drakolimne) – 2050 m augstumā. Savulaik pie ezera esot dzīvojuši pūķi, kas viens otru apmētājuši ar klintsgabaliem un priedēm.
Tālāk Vika-Aojas Valsts parks. Tajā ir Aojas upe. Kanjona viducī ir klosteris. Aojas kanjons ir zemāks un īsāks.
Kastrijas stalaktītu alas. Ar pazemes ezeriem.
Odontos līnija. Kalnu dzelzceļa līnija, izcirsta klintīs. Iet uz Vouraikos upes kanjonu, ko savulaik esot izracis Hērakls.
Saloniki. 2.lielākā Grieķijas pilsēta.
Vidusgrieķija.
Delfi. Pasaules naba - Apolona svētnīca, Delfu orākuls, Kastālijas avoti.
Parnass - 2457 m. Atrodas 2.augstākajā Grieķijas kalnu masīvā. Izslavēts ne tikai ainaviskuma dēļ, bet arī kā Dievu, spārnotā Pegaza, Apolona un daiļo mūzu mājvieta. Kalnā izveidota pastaigu taka Arhaios Monopati, ko sauc par iespējamu senāko pastaigu taku pasaulē. Parasti tiek uzskatīts, ka senatnē ar parnasu domāts kalnu masīvs Fokīdā. Patlaban literatūras nozarē ar parnasu parasti saprot poēzijas mūzu mājvietu.
Olimps. Kalnu masīvs, kur, pēc sengrieķu mitoloģiskajiem priekšstatiem mita viņu Dievi.
Stimfālas ezers. Atrodas Grieķijas Stimfālas apgabalā. Līdz 1976.gadam zvejnieki tajā guva bagātīgus lomus. Tad ezers izžuva, saruka uz pusi. Ūdens kļuva sekls un duļķains, zivis pazuda. Sausums turpinājās līdz pat 1978.gadam, pēc tam ūdens līmenis sāka celties. Ezers ieguva savus agrākos izmērus, un dīvainā kārtā uzreiz parādījās arī zivis. Žurnāls Nea ziņoja, ka jau pēc mēneša zvejnieki atkal zvejojuši bagātīgus lomus.
Pelponēsas pussala.
Epidaura. Asklēpija svētvieta un antīkais amfiteātris.
Mikēnas. Agamemnona pils ciklopiskie mūri un Ātreja mantnīca.
Korinta. Augstais Korntas cietoksnis un klasiskā Korintas senpilsēta.
Korintas kanāls.
Nauplija. Grieķijas pirmā galvaspilsēta. Neskaitāmi suvenīru veikaliņi un tavernas. Sens venēciešu cietoksnis.
Dodona. Svētvieta Epīrā.
Salas.
Jonijas salas.
Kiklādu arhipelāgs.
Krētas sala.
Rodas sala.
Dodokanēsas salas.
Kosas sala.
Patmas sala.
Kirkas sala. Ejas sala.
Spetses sala.
Hidras sala.
Saronijas līča salas - Egīna, Porosa, Hidra.
Porosa. Parosa. Parikijas plsētiņa ar venēciešu cietoksni un Lefkes ciems pie Profitis Ilias kalna.
Antiparosa sala.
Mikonosa. Vēju sala. Tās galvaspilsēta Hora tiek saukta arī par Mazo Venēciju, ka arī daudzas saglabajušās vējdzirnavas Kato Mili.
Nafpaktosa - iespaidīgs Lielās Piektdienas pasākums (Epithapios) ar vaska svecīšu gājienu caur vecās ostas teritorijai.
Kastrijas stalaktītu alas ar pazemes ezeriem.
Anaklif(r)a. "Atbalss klints." Leģendāra zināma vieta.
Lilaja vai Lilija. Leģendāra zināma vieta.
Hīrona ala. Leģendāra zināma vieta.
Helikons. Leģendārs kalns Beotijā, mūzu mājvieta.
Afrodītes sala.
Lielā ala. Alu klosteris XIX gs., kas ticis ierīkots dabiskā lielā grotā. Kaut kur Grieķijā.
Saites.
Grieķi.
Senā Grieķija.
