Etnogrāfija, etnoloģija, etnogrāfi, etnologi

Ethnos ("cilts," "tauta" - grieķu val.) + graphio ("rakstīt" - latīņu val.).
Zinātne, kas pētī tautas u.c. etnisko kopību izcelšanās un izveido;sanās procesu, materiālo un garīgo kultūru, kultūrvēsturiskās attiecības.

Galvenais etnogrāfijas izpētes objekts ir tautas tradicionālā sadzīves kultūra, kas nosaka tās etnisko veidolu. Materiālus iegūst, tieši vērojot tautas dzīvi (stacionārie pētījumi), piedaloties ekspedīcijās, vācot etnogrāfisko priekšmetu kolekcijas, izmantojot anketēšanu u.c. metodes.
Etnogrāfija ir cieši saistīta ar vēsturi, arheoloģiju, mākslas zinātni, ekonomiku, socioloģiju, valodniecību, antropoloģiju, demogrāfiju, ģeogrāfiju. Etnogrāfija izvirza un risina izziņas kā arī praktiskās dzīves problēmas - sadzīve, mūsdienu etniskie procesi, jaunu nāciju veidošanās, cīņa ar pagātnes paliekām u.c.

Vēsture. Etnogrāfija par patstāvīgu zinātni izveidojās XIX gs. vidū, taču etnogrāfisko zināšanu uzkrāšanās sākās jau tālā senatnē. Seno Austrumu valdnieku uzrakstos, Bībelē u.c. vēsturiskajos avotos minētas daudzas tautas un ciltis, mākslas priekšmeti saglabājuši to attēlojumu.
Antīkās pasaules autori Hērodots, Ksēnofonts, Plīnijs Vecākais, Tacits u.c. vāca ziņas par dažādu tautu sadzīvi, aprakstīja tās.
Grieķu kolonizācija, grieķu un romiešu iekarojumi stipri paplašināja etnogrāfiskās zināšanas. Strabona "Ģeogrāfijā" (~VII gs.pmē.) pieminētas ap 800 tautas.
Etnogrāfiskās ziņas par Austrumeiropas un Rietumeiropas tautām atrodamas jau "Pagājušo laiku stāstā" (XII gs. sākums) un "Teiksmā par Igora kauju" (XII gs. beigas).
Vēlāk tautu aprakstus sniedza bizantiešu, arābu (Birunī, Ibn Fadlāns) un Rietumeiropas hronisti un ceļotāji (Marko Polo). Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā no XV gs. vidus eiropieši iepazinās ar amerikas un Āfrikas iedzīvotājiem, par kuru izcelšanos un kultūrām nebija nekādu ziņu.
XVII-XVIII gs. franču un angļu jūrnieki atklāja vairākus Polinēzijas arhipelāgus, bet XVIII gs. beigās eiropieši sāka iepazīties ar Austrālijas aborigēniem.
XVIII gs. sākās etnogrāfisko materiālu apkopošana - franču un vācu zinātnieki Ž.F.Lafito, Ž.Ž.Ruso, D.Didro, Š.L.Monteskjē, Voltērs, J.G.Herders u.c.
XIX gs. sākumā palielinājās interese par Eiropā dzīvojošām tautām. Izdeva vācu tautasdziesmas un pasaku krājumus - brāļi Grimmi, L.A.Arnims. J.Grimma, V.Manharta u.c. autoru darbi par mitoloģiju veicināja mitoloģiskās skolas izveidošanos XIX gs. 30.-70.gados.
XIX gs. radās pirmās etnogrāfiskās biedrības - Parīzē 1839.g., Ņujorkā 1842.g., Londonā 1843.g.
XIX gs. 2.pusē par galveno etnogrāfijas virzienu kļuva evolucionārā skola. XIX gs. beigās etnogrāfiskajās ekspedīcijās piedalījās galvenokārt speciālisti etnogrāfi, kas vāca materiālus pēc iepriekš izstrādātas programmas. Izveidojās tādi etnogrāfijas virzieni kā difuzionisms, kultūrvēsturiskā skola. XX gs. sākumā etnogrāfijā izpaudās franču sociologa E.Dirkema ideju ietekme - socioloģiskā skola.
Pēc I Pasaules kara izveidojās finkcionālā skola (B.Maļinovskis un A.Redklits-Brauns Lielbritānijā u.c.).
30.-40.gados etnogrāfiju ietekmēja arī etnopsiholoģiskās skolas piekritēju uzskati, kas bija izveidoti uz Z.Freida psihoanalīzes pamata. 1952.gadā etnogrāfu kongresā Ņujorkā šī skola tika asi kritizēta un tās ietekme strauji mazinājas.
Pēc II Pasaules kara etnogrāfi pievērsās savu tautu un kaimiņtautu izpētei, publicēja pētījumus par zemnieku materiālo kultūru, tautas ticējumiem un paražām.
Ārpuseiropas tautu etnogrāfiskā izpētē par galveno virzienu kļuva strukturālisms. Par atsevišķu nozari izveidojās slāvu etnogrāfija.
XX gs. 2.pusē paplašinājās Āfrikā dzīvojošo tautu izpēte.

Enogrāfija Krievijā. XV gs. 2.pusē ziņas par Indiju sniedza krievu ceļotājs un tirgonis A.Ņikitins darbā "Ceļojums pār trim jūrām."
XV-XVI gs. pēc Sibīrijas pievienošanas Krievijā paplašinājās zināšanas pr Sibīrijas tautām un ciltīm.
XVII gs. 70.gados Krievijas sūtniecības vadītājs Ķīnā N.Spafarijs sniedza sīku šās valsts un Sibīrijas aprakstu.
XVIII gs. sākumā tika publicēta viena no pirmajām etnogrāfijas grāmatām pasaulē - G.Novicka "Īss ostjaku tautas apraksts."
G.Millera vadībā 1733.-1743.gados darbojās Lielā ziemeļu ekspedīcija. Tās savāktie materiāli tika apkopoti G.Millera "Sibīrijas vēsturē" (krievu valodā 1750.g.).
1756.gadā tika izdots S.Krašeņiņņikova apraksts par Kamčatku.
1776.-1777.gados I.Georgi izdeva "Visu Krievijas valstī dzīvojošo tautu aprakstu" 3 daļās. 2.izdevuma 4.daļu 1799.gadā par krievu tautu sarakstīja M.Antonovskis.
XIX gs. sākumā bagātu etnogrāfisko materiālu savāca krievu jūrnieki (I.Kruzenšterns u.c.) braucienos apkārt zemeslodei. Tika noorganizētas ekspedīcijas uz Brazīliju (G.Langsdorfs), Ķīnu (Ņ.Bičurins), Ziemeļameriku (F.Vrangelis, L.Zagorskis, I.Veniaminovs).
XIX gs. 40.gados Krievijā sāka ieviesties termins "etnogrāfija." 1845.gadā Pēterpilī tika nodibināta Krievijas Ģeogrāfiskā biedrība, kuras etnogrāfijas nodaļa kļuva par galveno etnogrāfiskās pētniecības centru. Pēc biedrības aicinājuma etnogrāfijas nodaļai no dažādām Krievijas guberņām atsūtīja ap 2000 etnogrāfisko aprakstu. Tos apkopoja un publicēja krājumos "Etnografičeskij sborņik" (1853.-1864.g.). Tika noorganizētas zinātniskās ekspedīcijas uz Sibīriju, Krievijas Eiropas daļu, Vidusāziju.
XIX gs. vidū sākās etnogrāfijas teorētisko pamatu izstrādāšana. Liberālā virziena pārstāvji N.Nadeždins, K.Kaveļins par galveno etnogrāfijas uzdevumu izvirzīja vēsturisko izzināšanu, kas panākama, pētot galvenokārt tautas ticējumus un paražas kā galveno pasaules uzskata mitoloģisko atspulgu.
Etnogrāfu zinātniskā darbība aktivizējās XIX gs. 2.pusē. 1864.gadā Maskavas un iversitātē nodibināja Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnigrāfijas draugu biedrību, 1878.gadā Kazaņas universitātē - Arheoloģijas, vēstures un etnogrāfijas biedrību.
1867.gadā tika noorganizēta Viskrievijas etnogrāfiskā izstāde. Paplašinājās pētījumi Krievijas nomalēs - Baltijā (K.Barons, E.Volters, F.Vīdemanis u.c.), Kaukāzā (Š.Nogmovs, K.Hetagurovs, H.Abovjans, I.Čavčavadze u.c.). Ārzemēs pētījumus veica N.Preževaļskis (Centrālāzijā), I.Minajevs (Indijā), V.Junkers (Āfrikā), N.Mikluho-Maklajs (Okeānijā). Zinātnieko darbību aktivizēja Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejs, Rimjanceva muzejs. Sāka iznākt etnogrāfijas periodiskie izdevumi.
Galvenais etnogrāfijas virziens bija evolucionārā skola.
Pēc Oktobra apvērsuma 1917.gadā par etnogrāfijas zinātniskajiem centriem kļuva maskava un Pēterpils. 1917.gadā nodibināja Krievijas un kaimiņzemju iedzīvotāju etniskā sastāva pētīšanas komisiju (1930.gadā uz tās bāzes izveidoja PSRS tautu pētīšanas institūtu).
1926.gadā sāka iznākt žurnāls "Etnografija" (no 1931.gada "Sovetskaja etnografija").
1933.gadā tika izveidots Antropoloģijas, arheoloģijas un etnogrāfijas1 institūts Pēterpilī, bet 1937.gadā uz tā bāzes - PSRS ZA Etnogrāfijas institūts. Zinātnieki īpaši pievērsās pirmatnējās kopienas (S.Tolstovs u.c.), Galējo ziemeļu tautu izpētei (V.Bogorazs u.c.).
Pēc II Pasaules kara stipri paplašinājās etnogrāfu zinātnisko pētījumu loks. iezīmējās divi galvenie pētījumu virzieni: pirmatnējās sabiedrības vēstures izpēte un pasaules tautu vēsturiski etnogrāfiskā izpēte. Etnogrāfi, sadarbojoties ar antropologiem un arheologiem, pierādīja duālās sistēmas izplatību (A.Zolotarjovs), precizēja ģimenes un laulību attiecību attīstības pirmatnējo struktūru (D.Olderoge); precizēti arī pirmatnējās kopienas sabiedrības periodizācijas jautājumi (M.Kosvens, N.Butinovs, S.Tolstovs u.c.).
Etnoģenēzes pētījumi pierādīja, ka mūsdienu tautas veidojušās no dažādiem komponentiem.