Aliens

Mohendžodara - Indas ielejas civilizācijas pērle

Mohendžodara, kas mūsdienu sindu valodā nozīmē "mirušo pakalns," līdzās Hārapai ir otrs svarīgākais Indas ielejas protoindiešu civilizācijas kultūras centrs un, kā viena no senākajām un vislabāk saglabātajām pasaules nozīmes bronzas laikmeta urbānajām apmetnēm, nereti tiek dēvēta arī par "pilsētu māti." Mohendžodara, tāpat kā Hārapa, bija labi plānota pilsēta ar taisnām ielām, vairākstāvu mājām un lielisku ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu. Pilsēta celta ap 2600.g.pmē., bet ap 1900.g.pmē. tā bija jau pamesta, nākošajām paaudzēm atstājot vairāk jautājumu un mīklu nekā atbilžu.

Skatīt Indijas subkontinenta civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Saturs

Atrašanās vieta
Atklāšana un izrakumi
Vēsture
Indas ielejas iedzīvotāju etniskā piederība
Arhitektūra un pilsētas infrastruktūra
Objekti
Mohendžodaras dievi
Mohendžodaras bojāeja

Atrašanās vieta

Mohendžodara atrodas Indas upes labajā krastā, Sindas provincē, 25 jūdzes uz DR no Larkanas, mūsdienu Pakistānas teritorijā.

Atklāšana un izrakumi

1922.gadā Mohendžodaras pakalnā, lai apsekotu uz tā stāvošā ķieģeļu torņa drupas, ieradās indiešu arheologs R.D.Benerdži. Spriežot pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, tornis nebija vecāks par 400 gadiem, turklāt hindu zvejnieki, kas dzīvoja tā tuvumā, ticēja, ka būve ir apburta un katrs, kas tajā uzkāps, kļūs zils. Šis apstāklis tornim bija ļāvis samērā labi saglabāties, pie tā neredzēja nekādas apdzīvotības pēdas - nebija pat musulmaņu kapeņu.

Drīz vien Benerdži noskaidroja, ka tornis īstenībā ir izlaupīta sena budistu stūpa. Nekas, izņemot kailas sienas, no tās kādreizējā satura nebija atlicis. Sākot izrakumus, Benerdži atsedza stūpas taisnstūrveida pamatus, kuriem piekļāvās atliekas no vēlāk piebūvēta klostera. Pētnieks atrada Kušītu lielvalsts laika monētas, pēc kurām stūpas celtniecību viņš datēja ar II gadsimtu.

Turpinot rakt, Benerdži, kopā ar krama rīkiem, uzgāja arī zīmogus ar nezināmiem simboliem, kādi jau bija atrasti Hārapā - kļuva skaidrs, ka vieta ir daudz senāka nekā budistu stūpa. Pamazām sāka iezīmēties aprises lielai, no ķieģeļiem celtai pilsētai, kuru līdz tam bija slēpušas smiltis. Pilsēta sastāvēja no divām daļām - Augšpilsētas jeb Citadeles un Lejas pilsētas. Citadele atradās uz zemes strēles, ko vietējie iedzīvotāji sauca par Salu. To bija veidojuši Indas upes ūdeņi. Upe tecēja starp Augšpilsētu un apmēram kvadrātjūdzi lielās senās pilsētas austrumu sienu.

Ņemot vērā atklājuma nozīmīgumu, tika uzsākta sistemātiska, plaša mēroga pilsētas izpēte, darbu virsvadību uzņemoties toreizējam Britu Indijas arheoloģiskās izpētes ģenerāldirektoram seram Džonam Māršalam. Izrakumi tika uzsākti uzreiz piecās 80 ha lielās pilsētas vietās un katra laukuma apzīmēšanai izmantoja tā tehniskā vadītāja iniciāļus (HR - no H.Hergrīva, kurš strādāja Mohendžodaras dienviddaļā; VS - no M.S.Vata uz ziemeļiem no HR laukuma; DK - no K.N.Dikšita; SD - no A.D.Sidika Citadeles rajonā un DM - no B.M.Dāma). Lielākā darba daļa, piesaistot simtiem strādnieku, tika visai ātri izdarīta 1924.-1925.gada ziemas sezonā. Šie apzīmējumi joprojām tiek izmantoti, lai norādītu uz konkrētiem pētījumiem un atradumiem.

1931.gadā, rakstot par Mohedžodaras stratigrāfiju Māršals norādīja, ka, sākot no augšas līdz pat apakšējam, gruntsūdeņos mirkstošajam pamatzemes līmenim viņš izdalījis vismaz 7 atsevišķas kārtas. Šīs kārtas viņš sagrupēja trīs periodos - agrajā, vidējā un vēlajā.

1920.-1930.gados intensīvi izrakumi Mohendžodaro notika sera Džona Māršala, K.N.Dikšita (K.N.Dikshit), Ernsta Makeja (Ernest Mackay) un citu arheologu vadībā. II Pasaules kara gados pētījumi nenotika un nākamos izrakumus senās pilsētas drupās no 1945.gada veica Ahmeds Hasans Dani (Ahmad Hasan Dani) un sers Mortimers Vīlers (Mortimer Wheeler).

Pēdējie lielākie izrakumi Mohendžodarā notika 1964.-1965.gadā Dr.G.F.Deila (G.F.Dales) vadībā. Tālāku senās pilsētas konstrukciju atsegšanu 1964.gadā noliedza, jo pastāvēja bažas, ka atklātās struktūras tiktu pakļautas nelabvēlīgai atmosfēras iedarbībai. Kopš 1965.gada vienīgie projekti, kurus Pakistānas pieminekļu aizsardzības institūcijas Mohendžodarā atļāva veikt, bija glābšanas izrakumi, teritorijas mērīšana un konservēšanas projekti. Kā izņēmums atzīmējami Dr.Mihaēla Jensena un Dr.Maurīcija Tosi (Mauricio Tosi) vadītās itāļu-vācu grupas pamatā 1980.gados veiktie pētījumi, kuros, lai iegūtu papildu informāciju par Mohendžodaru, izmantoja mazinvazīvas arheoloģijas tehnikas - arhitektūras formu dokumentēšanu, apvidus uzmērīšanu un šurfēšanu.

Vēsture

Mohendžodara senajā laikmetā bija viens no svarīgākajiem administratīvajiem centriem Indas ielejas jeb Hārapas civilizācijā.

Hārapas civilizācijas pirmsākumi saistās ar lopkopības un lauksaimniecības ienākšanu Indijas subkontinentā pirms aptuveni 9000 gadiem. Ar šo laiku - 7000.g.pmē. - datējama senākā zināmā lauksaimnieku apmetne Dienvidāzijā. Tā ir Mergara Beludžistānā, mūsdienu Pakistānas teritorijā. Izrakumi liecina, ka mergarieši audzējuši kviešus un miežus, kā arī turējuši lopus - vēršus, aitas un kazas. Mergariešu mājokļi bija celtnes no dubļu ķieģeļiem, ko var uzlūkot kā tālus vēlākās Indas ielejas civilizācijas urbāno centru priekštečus.

Lai no nelieliem lauksaimnieku ciemiem izveidotos savam laikam milzīgas pilsētas bija jāpaiet aptuveni 5000 gadiem. Laiku no apm. 3500.-2600.g.pmē. sauc par agrīno Hārapas laikmetu. Tas bija laiks, kad Indas ielejā veidojās plašākas apmetnes, kas pārauga par nelielām pilsētām, nostiprinājās ar zemkopību un amatniecību saistīts dzīves veids un attīstījās savdabīga kultūra.

Pāreja no Hārapas civilizācijas agrās uz brieduma fāzi noritēja salīdzinoši strauji un to iezīmē ne tikai zināma sadzīves un mākslas priekšmetu standartizācija un rakstības izveidošanās, bet arī lielas daļas (vietumis pat 3/4) iepriekšējo apmetņu nopostīšana un pamešana. Nav gan skaidrs vai tā atspoguļo kādu notikušu karadarbību (nav atrastas liecības par militārām norisēm) jeb paši hārapieši šādā veidā ar nolūku simboliski iznīcināja veco pasauli, lai sāktu dzīvi jaunajā, kuras centrā viņiem atradās jaunas, lieliski plānotas, kardinālos virzienos orientētas pilsētas.

Indas ielejas civilizācija bija laikabiedre un līdziniece III g.tk.pmē. uzplaukušajām Senās Ēģiptes un Divupes civilizācijām, kuras tieši tāpat veidojās, urbanizējoties zemkopju sabiedrībām. Tomēr, atšķirībā no Ēģiptes un Šumeras, Indas ielejā sabiedrība tik krasi nenodalījās valdošajā un pakļautajā kārtā, tās locekļiem saglabājot līdzīgas tiesības. Teritorijas platības ziņā Indas ielejas civilizācija ir lielākā bronzas laikmeta civilizācija - tās apmetnes atrastas no ziemeļaustrumu Afganistānas ziemeļos līdz Daimabadai Maharaštras pavalstī Indijā dienvidos un Beludžistānai rietumos.

Dažreiz Mohendžodaru kopā ar Hārapu dēvē par Indas ielejas "dvīņu galvaspilsētām," tomēr tam nav pierādījumu. Hārapas civilizācija bez šaubām bija vienota ar kopēju ideoloģiju, saimnieciskām, kultūras un (multi)etniskām saitēm, tāpat skaidrs, ka Mohendžodara bija ļoti nozīmīgs centrs, taču, par centralizētas valsts pastāvēšanu zinātnieku domas dalās. Daudz lielāka vienprātība turpretī ir par Mohendžodaru, kā protoindiešu sabiedrības radošo sasniegumu izteiktāko izpausmi. Ne velti tieši Mohendžodaras pastāvēšanas laiks ieguvis Indas ielejas civilizācijas ziedu jeb brieduma perioda (Mature Harappa) apzīmējumu. Savā pastāvēšanas laikā bija visattīstītākā un progresīvākā lielpilsēta Dienvidaustrumāzijā, un iespējams pasaulē, tā laika pilsētbūvniecības augstākā pakāpe. Mohendžodaras iedzīvotāju skaitu pilsētas uzplaukuma gadsimtos lēš no 35 000 līdz 80 000 cilvēku, kamēr visā Indas ielejā dzīvoja aptuveni 5 miljoni hārapiešu.

Savā sešsimt līdz septiņsimt gadus ilgajā pastāvēšanas periodā, no 2600.- apm. 1900.g.pmē., plūdu dēļ pilsēta tika pārbūvēta septiņas vai pat vairāk reižu, līdz galu galā pamesta pavisam.

Mohendžodara uzturēja intensīvu tirdzniecību ar Elamu, Divupi, Mazāziju, Vidusjūras austrumu daļu. Uz šīm zemēm eksportēja kokmateriālus, pusdārgakmeņus, ziloņkaulu, kokvilnu, sezama eļļu, vairāku šķirņu kviešus, miežus un pākšaugus, pat rīsus, liellopus, zebu vēršus, aitas, kazas, cūkas, podnieku izstrādājumus, krāsainu keramiku, izstrādājumus no bronzas, vara, zelta, sudraba un akmeņiem.

Sakari ar Šumeru. Izrakumi Mohendžodarā, Hārapā un citās vietās Indas ielejā pierāda, ka sirmā senatnē starp šumeru valstīm un augsti attīstītās Indas ielejas pilsētām pastāvējuši intensīvi tirdzniecības sakari. Arheologi atraduši šumeru pilsētās Indas ielejas amatnieku darinātos spiedogus un akmens vāzes. Tāpēc daži pētnieki izteikuši pat hipotēzi, ka tirgotāji no Mohendžodaras un Hārapas dzīvojuši Ūrā (Joels Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”). Ūras slavenais pētnieks L.Vūlijs, veicot izrakumus šajā senajā šumeru pilsētā, atklāja no dedzinātiem ķieģeļiem celtu ēku grupu, kas pēc Džona Māršala sacītā, "ir vienīgās [Mezopotāmijā-?] zināmās celtnes, kas līdzinās Mohendžodaras paraugiem un atbilst vēlajā pilsētas apdzīvotības periodā nevīžīgi celtajām mājām." Ūras ķieģeļu ēkas Vūlijs datējis ar III dinastijas laiku (2278.-2170.g.pmē.).

XX gadsimta 60.gados zinātniekiem izdevās atklāt „pārkraušanas punktu” tirdzniecības trasē Divupe-Indostāna. Tā bija Bahreinas sala Persijas jūras līcī. Uz šīs salas pastāvējusi kultūra, kura apvienojusi šumeru un Indas ielejas kultūras iezīmes.

Kādās Ūras kapenēs arheologi uzgāja tupoša pērtiķa statueti, kas bija līdzīga Mohendžodaras drupās izraktajām pērtiķu figūrām. Šīs pērtiķu figūriņas, iespējams, var uzskatīt par prototipu Hanumānam, seno indiešu eposā Rāmajana daudzinātajam dievišķā Rāmas palīgam. Indiešu arheologs S.K.Dikšits rakstīja: „Tā kā senajā civilizētajā pasaulē pērtiķis pazīstams kā tipisks Indijas dzīvnieks un tā kā to diez vai būt sākuši attēlot skulptūrā, ja tas nebūtu bijis svēts dzīvnieks, tad var domāt, ka Rietumāzijas zemes jau bronzas laikmetā aizguva no Indijas dažas reliģiskas idejas.” Tomēr statuete visdrīzāk varēja piederēt kādam protindiešu tirgotājam, kas bija apmeties Divupē, jo, kā uzskata Dikšits, "rietumzemju tirgoņi, šķiet, nesvārstīdamies atzina par likumīgu darījumu, kas noslēgts svēto dievību aizbildniecībā."

Uz trim Mohendžodaras drupās uzietajiem zīmogiem attēlots vīrietis, kas cīnās ar diviem tīģeriem, bet uz viena zīmoga ar tīģeriem cīnās sieviete, kas, domājams, atveido Lielo dievieti māti. Attēlojums tematiski ļoti līdzīgs šumeru eposa varonim Gilgamešam, kura varoņdarbu uzskaitījumā ietilpst arī cīņa ar plēsīgiem dzīvniekiem - vilkiem un lauvām.

Kādā citā Mohendžodaras zīmogā attēlots ragains cilvēks ar vērša kājām un asti. Arheologs E.Makejs grāmatā „Indas ielejas vissenākā kultūrā” raksta: „Viņš atveidots cīņā ar ragainu tīģeri, laikam ļaunu garu, kas pastāvīgi karo ar ienaidniekiem. Šis puscilvēks-pusvērsis ir pārsteidzoši līdzīgs kādam šumeru pusdievam vai varonim, bet tas acīmredzot norāda uz attālu radniecību starp šo divu kultūru atsevišķiem ticējumiem. Nav izslēgta iespēja, ka starpnieka lomā bijusi kāda trešā zeme, ar kuru Šumeras un Indas ielejas iedzīvotāji tālajā pagātnē uzturējuši ciešus sakarus.”

Indas ielejas iedzīvotāju etniskā piederība

Lai cik tas nebūtu savādi, bet Hārapas civilizācijas veidotāju etniskā piederība un izrakumos atrasto skeletu antropoloģiskais raksturojums XXI gs. sākuma rietumu populārzinātniskajā literatūrā, šķiet, kļuvis par sava veida bete noire, ko nav ieteicams ne tikai iztirzāt, bet pat pieminēt. Kā piemēru varam minēt vairāku grāmatu autores, Indijas speciālistes, arheoloģes Dr.Džeinas Makintošas izdevniecības "Abc-Klio" 2007.gadā klajā laisto darbu "The ancient Indus valley: new perspectives." Savas grāmatas 11.nodaļas 2.apakšnodaļā "Valodas" Makintoša raksta: "Jautājums par hārapiešu etnisko, kultūras un valodas identitāti allaž ir raisījis diskusijas, taču pēdējos gados šo diskusiju ir pārņēmušas grupas, kas tā vietā, lai ļautu [zinātniskajām] liecībām atklāt patieso ainu, vēlas diktēt risinājumus, atbilstoši savām politiskajām vai reliģiskajām perspektīvām." Uzstādījumam par faktu objektīvas un zinātniskas aplūkošanas svarīgumu var tikai piekrist. Taču, diemžēl, Makintošas zinātniskums šajā jautājumā ar to arī beidzas, jo visā plašajā, 440.lpp. biezajā un citos jautājumos informatīvajā grāmatā autorei, kas, domājams, ir pietiekami kompetenta, lai par šiem jautājumiem spētu profesionāli diskutēt, nav atradusies vieta, lai lasītāju vismaz iepazīstinātu ar Mohedžodarā un Hārapā atrasto galvaskausu antropoloģisko tipu analīzi, ko XX gs. 20.gados notikušo plašo izrakumu ietvaros veikuši savā laikā starptautiski atzīti speciālisti. Pat tajā vienā lappusē, kas grāmatā veltīta hārapiešu "etnicitātei un radniecībai" Makintoša pamanās ne tikai neko nepateikt, bet vēl arī sēt lasītājā neticību fiziskajai antropoloģijai kā tādai: "Agrāk daudzos pētījumos cilvēku atliekas, balstoties uz tādām fiziskām īpašībām kā galvaskausu izmēri, tika raksturotas kā piederīgas kādam rases tipam; šie pētījumi pārāk lielu nozīmi piešķīra populāciju atšķirībām un pārāk mazu variācijām to ietvaros. Iegūtie rezultāti tādējādi uzskatāmi kā maznozīmīgi."

Savukārt mēs, atšķirībā no Makintošas, līdz ar vēstures zinātņu doktori, antropoloģi Ritu Grāveri, uzskatam, ka nezinātniska ir tieši fiziskās antropoloģijas nozīmes mazināšana kā arī apgalvojumi par rasu tipu bioloģisko nepastāvēšanu. Šādi uzstādījumi raksturo nevis empīriskās zinātnes jaunākos atklājumus, bet liberālisma ideoloģijas iespiešanos rietumu izglītības sistēmā un ir saistāmi ar noteiktu aprindu centieniem mazināt nacionālo valstu un to veidojošo tautu dzīvības spēku un identitāti, tuvinot globālas, totalitāras korporatīvas diktatūras ieviešanu.

Tāpēc, lai aizpildītu šo būtisko robu Indas ielejas civilizācijas vēstures atspoguļošanā, sniegsim garāku citātu no sera Džona Māršala 1931.gadā publicētā 1922.-1927.gadu Mohendžodaras izrakumu sezonu pārskata ("Mohenjo-Daro and the Indus Civilization: Being an Official Account of Archaeological Excavations at Mohenjo-Daro Carried Out by the Government of India Between the Years 1922 and 1927" (Vēl 1985. gadā viens no ievērojamākajiem XX gs. beigu - XXI gs. sākuma Mohendžodaras pētniekiem, Dr.M.Jansens izcēla šī darba nozīmi, norādot, ka tas joprojām ir galvenais uzziņu un atsauces materiāls pilsētas arheoloģijā)).

"No jautājuma par Indas kultūras pastāvēšanas laiku mēs pārejam pie tās veidotājiem. Vai tie bija iedzimtie, vietējie iedzīvotāji jeb emigranti? Savukārt, ja pēdējie, tad no kuras puses atnāca? Daži autori neapdomāti un pārsteidzīgi metušies apgalvot, ka tie bijuši vēdiskie ārieši, no tā secinot, ka Indas ielejas kultūra pierāda āriešu virsvaldības lielu senumu Indijā. Citi, savukārt, centušies Indas ielejas iedzīvotājus identificēt ar šumeriem vai vismaz atrast starp viņiem kādu etnisku saistību, kas varētu izskaidrot kopējos elementus abās kultūrās. Taču teiksim reizi pa visām reizēm, ka līdz šim brīdim nav atrasta ne antropoloģiskas ne kādas citas liecības, kas ļautu apstiprināt kādu no šīm saiknēm.

Runājot par Mohedžodarā atrastajām cilvēku atliekām, esmu rakstījis, ka tās visas, ar vienu izņēmumu, visdrīzāk pieder eneolītam (vara laikmetam) un nav iemesla tās uzlūkot savādāk kā tikai saistībā ar pilsētas iedzīvotājiem. Antropoloģiski šīs atliekas XXX nodaļā pilnībā aprakstījuši pulkvedis Sjūels (Sewell) un Dr.Guha. Kopā atrasti un aprakstīti 24 skeleti, kuru vidū pulkvedis Sjūels un Dr.Guha identificēja četrus atšķirīgus etniskos tipus: protoaustraloīdu, Vidusjūras, Alpīnās grupas mongoļu zara un Alpīno tipu. Pirmo no šiem tipiem pārstāv trīs izteikti dolihokrāni galvaskausi, kas no vienas puses ir līdzīgi Mezopotāmijā, Kišā, Ubaidā un Ūrā atrastiem galvaskausiem, bet no otras - gan galvaskausiem no senās Āditanaluras kapsētas Madrasas provincē [Dienvidindijā - red. piez.], gan raksturīgajiem Ceilonas vēdu [Šrilankas pamatiedzīvotāji - red. piez.] galvaskausiem. Otro, jeb Vidusjūras galvaskausu tipu pārstāv 6 eksemplāri. Tie arī ir dolihokrāni, taču ar mazāku galvaskausa tilpumu nekā protoaustraloīdiem. Kā uz šim tipam līdzīgiem, pulkvedis Sjūels un Dr.Guha norāda uz vienu galvaskausu no Nālas, vienu no Kišas, diviem no Anau, kā arī uz Sialkotas (Sialkot) un Bajānas (Bayāna) galvaskausiem. Alpīnās grupas mongoļu zaru pārstāv viens mezokraniāls galvaskauss, ko pulkvedis Sjūels un Dr.Guha uzskata par tipisku mongoloīdu un salīdzina ar raksturīgo Nāgas galvaskausu no Kalkutas kolekcijas. Arī ceturto - alpīno tipu - pārstāv tikai viens bērna galvaskauss. Tomēr, neskatoties uz to, ka tas ir vienīgais nešaubāmi brahikraniālais galvaskauss no visiem atrastajiem, pulkvedis Sjūels un Dr.Guha pieļauj, ka alpīnajai grupai varētu piederēt vēl trīs citi. Viņi uzskata, ka viens no tiem, sievietes galvaskauss, iespējams piederējis bērna mātei.

Secinājumi, pie kuriem nonāk pulkvedis Sjūels un Dr.Guha ir tieši tādi, kādus varētu gribēt sagaidīt. Ņemot vērā Sindas novietojumu Indijas rietumu malā, no kurienes viegli, gan pa zemes ceļiem, gan pa jūru var nokļūt tālāk Rietumāzijas zemēs, kā arī no tām ierasties Indas ielejā, tāpat ievērojot lielo augsto kalnu zonu, kas to noslēdz ziemeļos, būtu savādi - pat šajos senajos laikos -, ja tā, līdzīgi Mezopotāmijai, nebūtu dažādu cilvēku tipu tikšanās vieta. Protoaustraloīdi šeit varēja ierasties no Indijas subkontinenta, Vidusjūras tipa cilvēki nākt gar Āzijas dienvidu piekrasti, bet alpīnā tipa pārstāvji un mongoloīdi no Rietumāzijas un Austrumāzijas kalnienēm.

Kranioloģiskās liecības par dažādu rasu tipu saplūšanu Mohendžodarā zināma mērā apstiprina arī Mohendžodarā atrastās skulptūras - galvas un figūras. Viena no tām varētu atveidot mezokraniālu tipu, divas - brahikraniālus un viena dolihokraniālu tipu. Savukārt XCIV attēlā redzamā bronzas statuete dzīvi atgādina joprojām Centrālindijas džungļos dzīvojošo protoaustraloīdu tipu. Tomēr, ņemot vērā, ka skulptori nebija antropologi un diez vai pievērsa īpašu vērību savu modeļu precīziem galvu izmēriem, uz šīm mākslas darbos saskatītajām līdzībām nevajadzētu pārāk daudz paļauties. No otras puses, šobrīd mūsu rīcībā ir pārāk maz galvaskausu, lai uz tiem balstoties izdarītu vispārinošus secinājumus par pilsētas iedzīvotāju etnisko sastāvu.

To pašu varam teikt arī par Hārapā atrastajiem galvaskausiem. Lai arī šajā vietā atrasti daudz vairāk mirušo atliekas nekā Mohendžodarā, līdz šim pulkvedis Sjūels un Dr.Guha ir izmērījuši tikai trīs Hārapā uzietos galvaskausus. Divi no tiem datējami ar vēlo Hārapas laikmetu, bet viens - no H kapsētas - nāk no vēlāka laika, kas atbilst periodam, kad Mohendžodara jau bija pamesta. Divi pirmie piederējuši pieaugušam vīrietim un sievietei. Tie nepārprotami ir brahicefāli, ar salīdzinoši augstu degunu. Pulkvedis Sjūels domā, ka tie atbilst brahicefālajam Kišas tipam un pieder alpīnajai rasei, iespējams, tās armēņu apakšnodalījumam. Trešais galvaskauss ir "mezocefāls, ar zemu galvaskausa velvi, vidēju deguna un [acu] orbītu novietojumu, kā arī izteiktu alveolāru prognātismu; frontālā daļa ir labi attīstīta, bet drīzāk slīpa un supra-orbitālie izciļņi - vidēji." Šis galvaskauss ir krasi atšķirīgs no visiem pārējiem, Mohendžodarā un Hārapā atrastajiem un pulkvedis Sjūels ar Dr.Guhu domā, ka tas norāda uz citas rases klātbūtni vēlajā periodā.

Līdz ar to, ņemot vērā niecīgo, mūsu rīcībā esošo kranioloģisko materiālu, vienīgais secinājums, ko varam izdarīt ir tāds, ka Mohendžodaras apdzīvotības vēlajā periodā iedzīvotāju sastāvu veidoja vismaz četri, augstāk aprakstītie rases tipi. Tomēr nav iespējams noteikt, kurš no tiem, ja vispār kāds atsevišķs, bija Indas ielejas pirmiedzīvotājs un kurš, ja vispār kāds atsevišķs, bija tas, kas veidoja civilizāciju. Šie jautājumi vēl gaida risinājumu. Šķiet, ka drīzāk būs tā, ka šo civilizāciju neradīja kāda konkrēta viena rase, bet vairākas, lielu lomu spēlējot pašai zemei un upēm, pie kurām tās dzīvoja. Cik vien tālu varam atskatīties atpakaļ vēsturē, Sindas un Pendžabas iedzīvotāju sastāvs bijis dažādu, atšķirīgu elementu maisījums un nav iemesla uzskatīt, ka mūs interesējošajā periodā tas tāpat nebūtu heterogēns."

Aplūkojot vairāku autoru savulaik izteiktās versijas par iespējamo Indas ielejas seno iedzīvotāju saistību ar šumeriem, dravīdiem vai āriešiem Māršals norāda, ka arheoloģiskajā materiālā nav rodami pārliecinoši apliecinājumi nevienai no šīm hipotēzēm.

Dravīdu hipotēze. Ja āriešus, ar tiem raksturīgo, Rigvēdā aprakstīto materiālo un garīgo kultūru Hārapas civilizācijas veidotāju vidū mūsdienās - 80 gadus pēc Dž.Māršala seminālā darba publikācijas - neviens nopietns autors vairāk pat nedomā meklēt (pretstatā hipotēzei, ka Indas ielejas iedzīvotāji varēja runāt protoāriešu valodā, nebūdami tieši saistīti ar vēsturiskajiem II g.tk.pmē. vidus-otrās puses Ziemeļindijas āriešiem), bet šumeru saikne tiek saskatīta drīzāk ideoloģiskā tvērumā, tad dravīdu klātbūtne Indas ielejas civilizācijas laika iedzīvotāju substrātā daudzviet tiek minēta ja ne kā pierādīts fakts, tad kā hipotēze ar lielu iespējamības koeficientu. Kā viens no galvenajiem argumentiem nereti tiek minēta dravīdu valodā runājošo brahuju cilšu klātbūtne Beludžistānā - Hārapas civilizācijas rietumu areālā.

Tomēr ne visi pētnieki atbalsta dravīdu hipotēzi. Jau Māršals rakstīja: "Ja dravīdi, kā vairums pētnieku uzsver, Indijā ieradās kā iekarotāji, nākot no rietumiem, mēs varam pieņemt, ka viņi bija radniecīgi Vidusjūras tipa cilvēkiem, kuri atrasti Kišā, Anauā, Nālā un Mohendžodarā (kur šim tipam pieder lielākā daļa galvaskausu) un, ka šis tips Indijā pakāpeniski izmainījās, sajaucoties ar protoaustraloīdiem un citiem. Ja dravīdi tomēr bija Indijas pirmiedzīvotāji, kā domā citi pētnieki, mums jāpieņem, ka viņi sākotnēji bija protoaustraloīdi, kas dravīdiskās iezīmes ieguva gan sajaucoties ar ienācējiem, gan dabīgā veidā evolucionējot. Tomēr, lai arī kurā virzienā viņi būtu devušies - no austrumiem uz rietumiem, jeb no rietumiem uz austrumiem, - acīmredzami būtu pārsteidzīgi pie mūsu patreizējā zināšanu apjoma nosaukt par "dravīdiskiem" vai nu tos galvaskausus, kurus pulkvedis Sjūels klasificējis kā protoaustraloīdus vai tos, kas ierindoti Vidusjūras tipa grupā." (110.lpp.)

Daudz krasāk par tēmu izsakās mūsdienu pētnieks, rakstnieks, francūzis ar Indijas pilsonību Mihels Danino. Madrasas universitātes (Čennaja, Indija) Senās vēstures un arheoloģijas nodaļas un Tamilnadu pavalsts 2007.gada februārī rīkotajā starptautiskajā simpozijā par Hindu civilizāciju un tamilu valodu nolasītajā rakstā "A Dravido-Harappan connection? The issue of methodology" Danino, kurš cita starpā pārstāv viedokli par āriešiem kā autohtoniem Indijas iedzīvotājiem, noliedzot vēsturisko indoāriešu migrāciju, saka: "1920.gados franču valodnieks Žils Blohs, analizējot brahuju vārdnīcu, pierādīja, ka šī valoda Beludžistānā nonākusi nesen, iespējams, islāma iekarojumu laikmetā, tās nesējiem ierodoties no Centrālindijas. Vēlāk šo tēzi apstiprināja Marejs Emeno un H.H.Hoks. Izmantojot citas metodes, pie līdzīgiem rezultātiem nonāca arī valodnieks un matemātiķis Josifs Elfenbeins. Franču indoeiropiešu pētnieks Bernārs Seržs saka: "secinājums ir radikāls ... brahuju valoda Beludžistānu sasniedza vēlu un tāpēc vairs nevar būt ne pierādījums un pat ne pavediens, kas ļautu apgalvot, ka Indas ielejas iedzīvotāji runāja dravīdu valodās." Nepārprotami, brahuju trumpis ir nosists, lai gan jāatzīst, ka daudzi indiešu zinātnieki joprojām neko nezina par šiem valodnieciskajiem pētījumiem.

No otras puses - ir viens lingvistisks arguments, kas dravīdu-hārapiešu tēzei ir teju iznīcinošs. Tas nāk no hidronomijas: visām 35 [lielajām, Indijas] subkontinenta ziemeļrietumos plūstošajām upēm ir nevis dravīdu, bet indoāriešu vārdi. Tas ir neiedomājami, ka dravīdiski runājoši iedzīvotāji varēja tur dzīvot pirms tā sauktajiem āriešiem - ja viņi tur bijuši, tad vismaz dažu upju vārdiem vajadzētu atklāt savas dravīdiskās saknes. Tomēr tāda nav neviena. Tik pilnīga iepriekšējo nosaukumu izdzēšana būtu bezprecedenta gadījums: Eiropā daudzām priekšromiešu laika upēm ir saglabājušies senie nosaukumi, tāpat arī Amerikā bieži sastopami pirmskoloniālā laika upju vārdi. Upju nosaukumi ir viena no viskonservatīvākajām lingvistiskajām formām un Ziemeļrietumu hidronīmija mums skaidri stāsta, ka indoāriešu valoda tur tikusi runāta kopš senseniem laikiem.

Patiešām, piekrastes apgabalos pie Maharaštras un Gudžaratas dažās vietās ir zināmi dravīdiski vietvārdi. Tomēr šīs vietas atrodas hārapiešu reģiona nomalē un, pirms droši datējam šo vārdu rašanās laiku, jādomā, kā nepieļaut līdzīgu kļūdu kā brāhui gadījumā.

Visbeidzot ir vērts atcerēties, ka bijuši vismaz 5 nopietni mēģinājumi izlasīt Indas ielejas rakstību protodravīdu valodā. To centās izdarīt tēvs Hērass (Heras), somu komanda Asko Parpolas vadībā, krievu komanda Jurija Knorozova vadībā, Valters Feirserviss un I.Mahadevans. Ja viņu darba rezultātus vajadzētu sasummēt dažos vārdos, tad jāsaka, ka neviens no šiem pētniekiem nepiekrīt kāda cita atšifrējumam. Pat vēl vairāk - viņiem nav vienota viedokļa arī par Indas rakstības "dravīdiskajām" iezīmēm. Skaidrs, ka šāds scenārijs dravīdu tēzes attīstību diez ko neveicina, īpaši jau ņemot vērā, ka Parpola, Knorozovs un Mahadevans pie atšifrēšanas strādāja ilgstoši un intensīvi, izmantojot arī datoru palīdzību." (Danino 2007.g., x lpp)

Arhitektūra un pilsētas infrastruktūra

Mohendžodara bija labi plānota pilsēta ar ziemeļu-dienvidu virzienā vedošām divām vai trim platām galvenajām ielām, divstāvu un, iespējams, pat trīsstāvu mājām, lielisku ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu. Arheologi ir pārliecināti, ka šo pilsētu pēc iepriekš izstrādāta plāna būvējuši prasmīgi arhitekti, kuri dzīvojuši augsti civilizētā sabiedrībā. Pilsētas un vēlāk atklāto piepilsētas apbūvēto rajonu kopējā platība ir aptuveni 250 hektāru.

Kā viena no būtiskākajām un savdabīgākajām Mohendžodaras un Indas ielejas civilizācijas kopumā iezīmēm ir tempļu un piļu neesamība pilsētās. Šis apstāklis, kas ir tik krasā pretstatā ar Ēģiptes faraonu un Šumeras pilsētvalstu valdnieku un priesteru varas liecībām monumentālu būvju formā dažiem autoriem licis pat aizdomāties par Indas ielejas iedzīvotājiem kā par ateistiem! Šāds pieņēmums gan diez vai varētu atbilst patiesībai, tomēr par vienu lietu šī arhitektoniskā īpatnība liecina - pilsētu iedzīvotāji bija tiesībās līdzīgi un pārvalde, iespējams, notika demokrātiskā formā. Šeit gan jāatzīmē, ka jautājums par Indas ielejas pilsētu iedzīvotāju - tirgotāju un amatnieku - statusa salīdzinājumu ar piepilsētās dzīvojošajiem cilvēkiem un zemniekiem joprojām ir atklāts.

Mohendžodaras izrakumu veicējus pārsteigusi no sarkanīgajiem apdedzināto Indas mālu ķieģeļiem celto ēku vienveidība: "Katram, kurš šeit ierodas pirmoreiz, liekās, ka viņš atrodas mūsdienu strādnieku pilsētiņā Lankanšīrā." Ēkām iztrūka jebkādu rotājumu, tikpat kā nebija skulptūru. Arheologi savās atskaitēs senpilsētu raksturojuši kā "stingri utilitāru."

Tomēr jāatzīmē, ka dedzināto ķieģeļu sienas bija prasmīga mūrnieka darbs. Lielākajai daļai namu durvis un nedaudzie logi bija izbūvēti šauro sānielu pusē, kas bija paredzēti kājniekiem.

Pētniekus īpaši pārsteidzis augstais sanitārijas līmenis. Visās mājās bija ierīkota kompleksa kanalizācija - daļā māju bija pat sēdtualetes. Gar ielu malām stiepās no ķieģeļiem veidotas notekcaurules, kurās ar zināmiem intervāliem atradās lūkas, pa kurām tās regulāri varēja tīrīt. Ar ūdeni pilsētu nodrošināja ap 700 aku, kuras tika uzbūvētas jau pilsētas celtniecības pašā sākumā.

Objekti

Citadele. Augšpilsēta jeb Citadele būvēta uz milzīgas, 200 x 400 metru lielas un 7 metru augstas platformas, ko veido 6 metrus biezs dubļu ķieģeļu mūris, kas pildīts ar smiltīm un upes sanesām. Katrai no Citadeles struktūrām bija vēl pašai sava platforma. Citadelē bija daudz dažādu ceremonijām domātu un pārvaldes ēku, tur bija liela zāle ar kolonnām, milzīga noliktava, Lielā pirts jeb baseins ar kolonādi. Pats baseins bija 11,88 metru garš, 7 metrus plats un 2,43 metru dziļš. Baseina sienas bija veidotas no apdedzinātiem ķieģeļiem, kas ūdensnecaurlaidības nodrošināšanai bija pārklāti ar asfaltu. Apkārt baseinam atradās verandas un dažādas telpas. Kāpņu paliekas liecina, ka ēkai bijis arī otrais stāvs. Šis baseins ir līdzīgs tiem rituālās apmazgāšanas baseiniem, kādi vēl joprojām redzami Indijā. Baseinam pretējā ielas pusē atradās ar to, domājams, saistīta, par „kolēģiju” dēvēta liela celtne ar vairākām telpām un trim uz jumtu vedošām kāpnēm - daļa autoru domā, ka tajā dzīvoja un darbojās priesteri.

Templis. Templis, iespējams, atradies zem budistu stūpas, kas atrodas Citadeles centrālā vietā. Tempļa oriģinālā struktūra varētu būt bijusi kvadrātveida un pakāpienveida.

Budistu stūpa. Mūsu ēras II gs. beigās budisti uz senā tempļa drupām uzbūvējuši savu stūpu, ko veido apaļas kleķa sienas, zem tās uz terasēm izvietotas mūku celles.

Artefakti. Arheologi izrakumos uzgāja ļoti daudz senlietu - sadzīves priekšmetus, rotas un mākslas darbus, kas ļāva spriest gan par pilsētas iedzīvotāju amatniecības prasmēm, gan dzīvi un pasaules uzskatu.

Mohendžodaras ļaudis un viņu sadzīve ir atveidota vairākās lieliskās, teicamās bronzas skulptūrās un neskaitāmās keramikas statuetēs. Maza keramikas figūriņa, piemēram, atveido ceļos nometušos sievieti, kas berž graudus, bet bronzas skulptūras attēlo ar rotas lietām izgreznotas un dejai nostājušās meitenes. Daudzas keramikas figūras attēlo vīrus ar vēršu pāri, kas velk divričus, un miniatūrus no bronzas veidotus kaujas ratus.

Atrasti arī namdaru un zemkopju darbarīki, hārapiešu audzēto lauksaimniecības kultūru paliekas, bronzas makšķerāķi, smalki veidoti tirgotāju svari ar precīziem krama atsvariem, spēļu galdiņi ar figūriņām, kas bīdāmas pa uzzīmētajiem kvadriem, plašs klāsts ar keramikas darinājumiem un citi priekšmeti.

Terakotas dieve - māte. No māla gatavotā statuete attēlo sievieti īsos svārkos ar jostu, kaklarotu un augstu galvassegu. Tā izgatavota laikā starp 2300. un 1750.g.pmē. Arheologs Stjuarts Pigats uzskata, ka tas ir viens no pirmajiem Indijā līdz pat mūsu laikiem ļoti godātās Dievmātes attēlojumiem. Zinātnieks savā grāmatā „Aizvēsturiskā Indija” raksa: „Tā nekādā ziņā nav rotaļlieta, bet drīzāk nežēlīgas dievmātes, kas turklāt ir arī mirušo sargātāja, iemiesojums un pazemes pasaules dievības iemiesojums.”

Dejojošā meitene. Dejojošās meitenes bronzas statujas vecumu lēš uz 4500 gadiem. Tā uzieta 1926.gadā Mohendžodarā. 10,8 cm augstā bronzas statuja bijusi īpaši tuva arheologam Mortimeram Vīleram, kurš par to rakstījis: "Tur viņa ir ar savu baluhu (Pendžabā dzīvojoša tautība - red. piez.) stila seju, uzmesto lūpu un nekaunīgu skatu acīs. Viņai ir apmēram piecpadsmit gadu, ne vairāk, es domāju, un viņa tur stāv ar savām, uz vienas rokas savērtām rokassprādzēm, kas stiepjas līdz pat plecam un ir vienīgais viņas apģērbs. Meitene ir pilnīgi pārliecināta par sevi un pasauli. Man šķiet, nekas uz pasaules viņai nelīdzinās."

Priesterķēniņš. Lai gan nav zināms vai Indas ielejas pilsētās valdīja ķēniņš, priesteris vai, piemēram, kāda pilsoņu ievēlēta pārstāvju grupa, taču tieši tā arheologi nosaukuši no taukakmens gatavotu, daļēji saglabājušos bārdaina vīrieša skulptūru, ko 1927.gadā atrada neparastā Mohendžodaras mājā ar dekoratīvu ķieģeļu sienu un sienas nišu. Šī 17,5 cm augstā statuja, kas tagad atrodas Pakistānas Vēstures muzejā, līdz ar dejojošo meiteni ir kļuvusi par pazīstamākajiem Indas ielejas civilizācijas simboliem.

"Priesterķēniņš" valkā lentu ap galvu, piedurknes apsēju. Divi lentas gali nokarājās gar mugurpusi, lai arī mati rūpīgi saķemmēti uz pakausi, nav manāms neviens mezgls, kādi redzami dažu citu vīriešu figūriņām. Divi caurumi zem stilizētajām ausīm liek domāt, ka skulptūrai bijusi piestiprināta kaklarota vai kāds cits galvas rotājums. Kreisais plecs ir apsegts ar apmetni, kas dekorēts ar āboliņa lapu, dubultu apļu un atsevišķu apļu zīmējumu, kas sākotnēji bija pildīts ar sarkanu pigmentu. Izurbtie caurumi katra apļa centrā varētu norādīt, ka tie ir veidoti ar īpašiem urbjiem un tad pielaboti ar kaltu. Acis ir dziļi iegrieztas, un iespējams bijušas inkrustētas.

Spiedogi un Indas ielejas rakstība. Vieni no interesantākajiem un noslēpumainākajiem atradumiem hārapiešu pilsētās ir spiedogi ar uzrakstiem un skaistiem rotājumiem. Tādi paši spiedogi atrasti arī Divupē, Failakā un Bahreinas salā, tādējādi liecinot par Indas ielejas iedzīvotāju tirdzniecības un arī kultūras saiknēm ar šīm zemēm. Indas ielejas rakstību, kura pie mums nonākusi galvenokārt pateicoties tieši šiem spiedogiem, zinātnieki, par spīti vairākkārtējiem mēģinājumiem, vēl nav atšifrējuši, līdz ar to mēs nezinām, ko tie vēsta. Taču uz spiedogiem iegravētie miniatūrie dievu, cilvēkveidīgu nezvēru un, domājams, mitoloģisku sižetu attēlojumi sniedz ieskatu par Mohendžodaras-Hārapas kultūras cilvēku māksliniecisko stilu, teokrātiskajiem un kosmoloģiskajiem priekšstatiem. Šie priekšstati ir pārsteidzoši tuvi šumeru, kā arī, nu jau mazākā mērā, seno ēģiptiešu pasaules uzskatam. Tāpat šajos zīmogos attēloti govs, kuprains vērsis, tīģeri, ziloņi, antilopes, krokodili un citi dzīvnieki. Uz zīmogiem bija attēloti arī svētie augi.

Saistība ar Lieldienu salu? Šīs saistība it kā atklājās Lieldienu salas rakstības rongo-rongo līdzībā ar Mohendžodaras raksta zīmēm. Šo līdzību ievērojis ungāru inženieris Heveši. 1932.gadā viņš iepazīstināja Parīzes Academie des Inscription et Belles-Lettres ar vairāku rapanujiešu rakstu zīmju sarakstu. Rapanujiešu zīmes bijušas ļoti līdzīgas uzrakstiem un glifiem, kas atrasti uz zīmogiem tobrīd pētītajās senās Indas ielejas pilsētās.

Hārapiešu un Lieldienu salas rakstu zīmju ārējā līdzība ir pārsteidzoša, bet Rapanuja atrodas vairāk nekā 15 000 km attālumā no Indas ielejas. Turklāt Indas ielejas rakstu zīmes radušās trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, tas ir laikā, kad Polinēzija, atbilstoši šībrīža zinātnes uzskatiem, vēl bija neapdzīvota. Tā kā pēc abu rakstību ārējās līdzības nevar izdarīt secinājumus par rapanuju indisko izcelsmi, par to, ka Lieldienu salas senči ieradušies no Indas ielejas.

Kritiķi gan norāda, ka Heveši, aiz pārlieku lielās vēlmes pamatot rapanuju rakstības indisko izcelsmi, rongorongo zīmēs esot saskatījis pat pērtiķus, ziloņus, u.tt. Kritiķi saka, ka Heveši nav ņēmis atšķirības starp abām kultūrām: rapanuji nav pazinuši īstas pilsētas, nav apstrādājuši metālus, nav pazinuši ne cūkas, ne suņus, par liellopiem nemaz nerunājot.

Mohendžodaro dievi

Senie Mohendžodaras dievi nav pazuduši nebūtībā, - tādā vai citādā veidolā transformējušies, tie joprojām atrodami hinduisma panteonā.

Proto-Šiva. Indologi uzskata, ka Šivas kults uzņēmis sevī daudz seno kultu, kas Indijas pamatiedzīvotāju vidū pastāvējuši vēl pirms āriešu ierašanās. Tomēr izrakumi Mohendžodarā un citās Indas ielejas pilsētās liecinot, ka taisnība ir Šivas pielūdzējiem, kas savu dievu uzskata vecāku par Vēdām.

Proto-Šiva attēlots uz kāda no zīmogiem kā daudzsejaina, dzīvnieku ielenkta dievība. Tā sēž troni, vienā no jogas pozām - „āsanām.” Šis attēlojums liecina, ka jogu tradīcija sākusies Indas ielejas civilizācijā, vairākus gadu tūkstošus pirms jogu mācības tēva Patandžāli. Dievības rokas grezno sprādzes, galvā uzlikta dīvaina vēdekļveida, ar bifeļa ragiem rotāta galvassega. Ap dievību pulcējās zilonis, tīģeriene, divas antilopes, degunradzis un bifelis.

Sers Džons Maršals uzskatījis, ka šī dievība ir Šiva, kas attēlots kā „zvēru valdnieks” Pašupati. Viņš raksta: "Tas apstāklis, ka figūrai ir trīs sejas, bet varbūt pat ceturtā, kas novietota uz aizmuguri vērstajā pusē, runā par labu šai domai, jo Šivu līdz šim laikam Indijā attēlo dažreiz pat ar piecām sejām.” Maršalam piekrīt arī Ernsts Makejs: "Jau sen izteikta hipotēze, ka Šivas kults esot viens no vissenākajiem indiešu kultiem, kuru sākums meklējams aizvēsturiskajā periodā; šeit minētā zīmoga- amuleta figūras interpretācija šo minējumu apstiprina. Tomēr nav jādomā, ka Hārapas kultūras cilvēku dievība arī saucās Šiva; tas ir viens no viņa vārdiem - tas, kurā viņu visbiežāk sauc mūsu dienās; kā stāsta, Šivam esot tūkstotis astoņi vārdi, kuru vairums izsakot viņa dažādās funkcijas.”

Maha devi - „Lielās dievietes” kults. Lielās dievietes kults radies tālā pagātnē un tas bijis izplatīts Indas ielejas civilizācijā. Par šās dievietes kultu liecina attēli uz zīmogiem, kas uzieti Mohendžodarā un citās pilsētās. Arī augstāk pieminētā terakotas statuete, apliecina „Lielās dievietes” kulta esamību Mohendžodarā. Daļa pētnieku „Proto-Šivu” un „Lielo dievieti” uzskata par laulāto pāri un Indas ielejas dievu panteona augstākajām dievībām. Kā zināms, arī Šivas sievai, kas tiek uzskatīta par šī visuresošā dieva sievišķo iemiesojumu, ir daudzi vārdi. Šivas sieva Indijā tiek godināta visdažādākajos veidolos, sākot ar skaisto Umu un beidzot ar nikno mirušo valdnieci Kāli. Kālī grezno no cilvēku galvaskausiem veidota kaklarota un vainags. Protams, to, kādā vārdā Lielā Dieve saukta senās Indas ielejas civilizācijas laikā, mēs neuzzināsim, līdz netiks atšifrēta tās rakstība.

Ragainās dievietes attēls. Uz vienas no Mohendžodaras plāksnītēm svētā vīģes koka sazarojumā attēlota ragaina dieviete, viņas priekšā goddevīgā pozā atrodas ragains pielūdzējs, viņam starp ragiem ir zars ar ziediem un lapām; aiz viņa āzis (jeb vērsis?) ar cilvēka seju; apakšā septiņas sieviešu figūras, laikam dievietes, ar garām bizēm un zariem (ragiem?) uz galvas. Dievietes acīmredzot saistītas ar apakšzemes pasauli. Viņas tiek saistītas ar baku dievieti Sitalu un viņas sešām māsām. Savukārt ragainā dieviete identificēta ar Lakšmi. Pats par sevi saprotams, ka arī šajā gadījumā ragainās dievietes attēlojums saistīts ar auglības motīvu, tāpat kā Proto-Šivas tēls, kas simbolizē auglības vīrišķo aspektu.

Mohendžodaro bojāeja

Runājot par Mohendžodaras bojāejas cēloņiem, zinātnieki galvenokārt min vai nu klimata izmaiņas, vai arī āriešu iebrukumu. Līdztekus tiek minēti arī tādi apstākļi, kā tirdzniecisko sakaru ar Mezopotāmiju samazināšanās, Indas ielejas civilizācijas sabiedrības iekšējā krīze, u.c. Neordināra ir teorija par Mohendžodaras bojāeju aizvēsturiska kodolsprādziena izraisītā ugunsgrēkā.

Klimata izmaiņas. Laika gaitā zinātnieki izvirzījuši vairākus postošu klimatisku, ģeoloģisku un antropogēnu norišu scenārijus, kas varētu būt vainojami Indas ielejas civilizācijas panīkumā. Sākot no plūdiem, zemes noplicināšanos pārlieku intensīvi to lauksaimnieciski izmantojot, bez apūdeņošanas sistēmu ierīkošanas, ar gruntsūdeņu celšanos saistītu augšņu pārsāļošanos un beidzot ar tik grandiozām izmaiņām, kā vairākkārtēja Indas upes virziena maiņa. Viens no šīs teorijas pamatotājiem ir amerikāņu zinātnieks D.Reikss, kurš 140 km uz dienvidiem no Mohedžodaras atradis gigantiskas zemestrīces epicentru. Šī zemestrīce izmainījusi Indas ielejai pieguļošos rajonus. Katastrofisks kalnu iežu nobrukums aizsprostojis vareno Indas upi un tā sākusi plūst atpakaļ. Dubļu straume pārvērtusi Indas ūdeņus seklā purvainā ezerā, kas vairāk nekā 5 reizes applūdināja ieleju. Plūdi, uzskata Reikss, sabojāja Mohendžodaras kanalizācijas sistēmu, kā rezultātā sākušās briesmīgas epidēmijas, kas pļāvušas cilvēkus kā ar izkapti. Tomēr pilsēta atkal un atkal atdzimusi no drupām. Upes virziena maiņas teorijas aizstāvji domā, ka dūņu jūras uzbrukums ildzis ap simts gadus. Citi ģeologi gan pagaidām nav tik pārliecināti par šādu notikumu gaitu, jo, lai arī nav šaubu par upes vairākkārtēju pagriešanos pretējā virzienā, nav pārliecinošu pierādījumu, ka tas būtu noticis arī Indas ielejas civilizācijas pēdējā posmā.

Mūsdienās, atbilstoši jaunākajiem pētījumiem, Indas ielejas civilizācijas norietā tomēr vainojams nevis ūdens, bet tā trūkums. 2012.gada maijā izdevumā PNAS publicētā rakstā "Fluvial landscapes of the Harappan civilization" starptautiska zinātnieku komanda, balstoties uz upju nosēdumu dinamikas izpēti, iegūtos paraugus datējot ar 14C un optiski ierosinātas luminiscences datējumiem, secina, ka gan Hārapā civilizācijas rašanos, gan norietu noteikušas izmaiņas musonu vēju intesitātē un ar to saistītais plūdu apjoms.

Sausajā Indas ielejas reģionā upes plūdi lauksaimniecībai vienmēr bijuši nozīmīgāki nekā lietus, teikts raksta ievadā. Indas un tās pieteku ielejās plūdmaiņas lauksaimniecība bija noteicošā kopš Hārapas ēras līdz XX gs., kad Pakistānā tika izveidota pasaulē lielākais apūdeņošanas sistēmu tīkls.
Dienvidu un Centrālāzijas hidroklimatiskās rekonstrukcijas rāda, ka pirms aptuveni 5000 gadiem gan musonu, gan no rietumiem nākošo vēju atnestā mitruma daudzums Indas-Gangas līdzenumā samazinājās, zemāko līmeni sasniedzot pēc 2000.g.pmē. Šie klimatiskie dati sniedz apstiprinājumu hipotēzei, ka Indas ielejas iedzīvotāju adaptācija sausākiem apstākļiem bija tā, kas veicināja sarežģītāku sociālo attiecību un urbanizācijas attīstību. Balstoties uz pieejamo hronoloģiju, redzam, ka izteiktā sausuma periods, kas iestājās pirms 4200 gadiem un izraisīja ievērojamas negatīvas pārmaiņas Ēģiptē un Divupē, Hārapas civilizācijai nāca tikai par labu, veicinot tās lielo pilsētu izaugsmi. Plūdu apjomam samazinoties un uzplūdiem Indas upes baseinā kļuva iespējams nodarboties ar plūdmaiņas lauksaimnieību.

Tomēr sausuma tālākais pieaugums, kā rāda pētījuma ietvaros veiktās analīzes, Hārapas civilizācijai kļuva liktenīgs - musonu izraisītie plūdi arvien samazinājās, līdz ar to samazinot arī lauksaimniecībai noderīgo zemju platību. Vislabāk šo klimata kontrolēto ainavas pārveidošanos var novērot Gāgaras-Hakras (Ghaggar-Hakra) baseina ielejā, kura no bronzas laikmetā samērā blīvi apdzīvota, nozīmīga Hārapā civilizācijas reģiona pārvērtās par maznozīmīgu, cilvēku lielākoties pamestu apvidu.

Pētījuma ietvaros, analizējot Gāgaras-Hakras upju sistēmas nogulumus un ieleju ģeomorfoloģiju, zinātnieki pārbaudīja arī versiju, ka šī, hārapiešu civilizācijai svarīgā ūdenstece varētu būt bijusi mītiskā upe Sarasvata, kas aprakstīta vēdās un kā uzskata daļa autoru, kādreiz plūdusi plašā straumē no Himalaju piekājes līdz Arābijas jūrai. Tomēr izrādījās, ka Gāgaru un Hakru savienojošā posmā nav atrodama holocēnā (pēcleduslaikmeta periodā) pastāvējusi izteikta gultne, kādai vajadzētu būt, ja tur būtu plūduši ūdeņi no Himalaju šļūdoņiem.

Pēcurbānā laikmeta apmetnes galvenokārt izvietotas viegli aplūstošajā Indas un Pendžabas upju sateces reģionā kā arī apvidos tālāk uz austrumiem, kur var drošāk paļauties uz musonu lietiem, kas nodrošinās lauksaimniecībai vajadzīgo mitrumu. Lauksaimniecisko kultūru dažādošana urbānā Indas ielejas civilizācijas posma beigās, balstoties uz labību, kas nobriest ātrāk, balstoties uz vasaras lietiem, kā arī ieviešot labības, kas spēj augt arī sausākos apstākļos, kā piemēram, prosa liecina par hārapiešu centieniem, dzīvojot musonu lietus loka ārējā malā, piemēroties hidroklimatiskajam stresam. Neskatoties uz to, ka ūdeni laukiem varētu piegādāt ar apūdeņošanas sistēmu palīdzību, hārapieši tādas nebūvēja, jo, atšķirībā no ēģiptiešiem un divupiešiem, kuri dzīvoja tuksnešu ielenkumā, viņiem bija iespēja vienkārši pārcelties uz labvēlīgākiem apvidiem austrumos - Indas-Gangas līdzenumā, kur var saimniekot, izmantojot iepriekšējās metodes.

Tomēr, neskatoties uz to, ka klimatiskie apstākļi Indas ielejā ap 2000.g.pmē. kļuva nelabvēlīgi lielu, Mohendžodaras un Hārapas mēroga pilsētu pastāvēšanai civilizācija turpināja pastāvēt atsevišķos Sindas un Lejas Pendžabas apgabalos, kur vairāku, Indas lejtecē novietotu apmetņu apdzīvotība nepārtraukti turpinājās vēl ilgu laiku. Piemēram Piraka, vēlo hārapiešu apmetne, pastāvēja no aptuveni 1800.g.pmē. līdz pat Maķedonijas Aleksandra iebrukumam Indijā 325.g.pmē. Tas liecina, ka Inda un tās Himalaju pietekas joprojām spēja nodrošināt ar plūdu ūdeņiem noteiktas lauksaimnieciski apstrādātas platības, taču iegūtā raža vairs nebija pietiekama, lai ar to varētu nodrošināt pārtiku lieliem urbāniem centriem.

Pētījuma autori arī norāda, ka nevarētu ar pārliecību teikt, ka musonu lietu samazināšanās bija vienīgais hārapiešu civilizācijas apsīkuma iemesls - visdrīzāk tas bija vairāku faktoru kopums, kas ietekmēja dažādas sabiedrības struktūras, veicinot migrāciju un decentralizāciju.

Centieni pārvarēt klimata izraisītās grūtības protindiešiem prasīja daudz spēka un tā novājināja Indas ielejas civilizāciju kopumā, līdz tā nespēja pretoties kaimiņu vai svešu ienācēju cilšu spiedienam. XX gs. vidū rietumu historiogrāfijā svarīgu vietu ieņēma viedoklis, ka šie ienācēji bijuši ārieši.

Āriešu iebrukums. Sers Mortimers Vīlers, kuru bez pārspīlējuma var uzskatīt par āriešu iebrukuma hipotēzes tēvu, uzskatīja, ka klimatiskās, ekonomiskās un politiskās situācijas pasliktināšanās gan iedragāja Indas ielejas pilsētu civilizāciju, bet galīgi to iznīcināja āriešu cilšu iebrukums no ziemeļiem. Par iebrukumu liecinot Mohendžodaras drupās uzietie skeleti ar vardarbīgas nāves pazīmēm kaujas apstākļos.

"Pēdējā slaktiņa" mīts. Āriešu iebrukuma hipotēzes vājās vietas un tās neatbilstību Mohendžodarā un Hārapā izrakumos iegūtajām materiālajām liecībām jau 1931.gadā, kā pieminējām runājot par hārapiešu etnisko sastāvu, norādīja sers Džons Māršals. Taču īpaši šajā sakarā vērts atzīmēt arheologa Džordža Deila 1964.gadā publicēto rakstu "The mythical massacre at Mohenjo-Daro."

Deils - pēdējo lielo, 1964.-1965.gados senajā Indas ielejas civilizācijas pilsētā veikto izrakumu vadītājs - raksta: pirms 30 gadiem (t.i. 1930.gados) nāca klājā publikācijas, kuru autori bija pārliecināti, ka Mohendžodara, vistālāk uz dienvidiem novietotā lielākā Indas ielejas civilizācijas pilsēta, krita par upuri nežēlīgam, kareivīgu cilšu iebrukumam un bezpalīdzīgie upuri, lielākoties bērni un sievietes, tika uz vietas nogalināti. Mohendžodaras izrakumi, balstoties uz atsevišķiem, savstarpēji nesaistītiem atradumiem, vismaz no sākuma, šķita, ka sniedz pierādījumus tur patiešām notikušai "asinspirtij." Publicisti un vēsturnieki šo tēmu ātri uztvēra un sasaistīja ar indoeiropiešu ienācējiem Indostānā - āriešiem, kuru senākajā reliģiskajā tekstā - Rigvēdā aprakstītais pērkona dievs Indra tiek raksturots kā "cietokšņu sagrāvējs," kurš "saplosa nocietinājumus, kā laiks sagrauž audumu." Rigvēda apraksta, kā Indra, uzbrūkot dasyu - āriešu ienaidniekiem (mirstīgiem un dievišķiem), aizdedzina ēkas: "ugunī viņš sadedzināja visus viņu ieročus un ieguva ļaudis, kaujas ratus un zirgus."

Šķita loģiski pieņemt, kā to izdarīja sers Mortimers Vīlers, ka tieši "Indram jāuzņemas vaina" par hārapiešu civilizācijas pilsētu iznīcināšanu un Mohedžodaras "asinspirti."

Tomēr, pat atliekot malā neskaidrības par Indas ielejas civilizācijas bojā ejas un āriešu iebrukuma savietojumu laikā, Deils saka, paliek neapejams jautājums - kur ir nodedzinātie cietokšņi, bultas, ieroču, bruņu daļas, sašķaidīti kaujas rati, kā arī iebrucēju un aizstāvju ķermeņi? Neskatoties uz plašiem izrakumiem Indas ielejas civilizācijas lielajos centros joprojām nav atrasti pārliecinoši pierādījumi bruņotām sadursmēm un postījumiem, mērogā, kādā tiem vajadzētu būt bijušiem āriešu iebrukuma gadījumā. Interesanti, Deils norāda, ka viens no 1930.gados Mohendžodarā notikušo izrakumu vadītājiem sers Džons Māršals, kurš pirmais aprakstīja "asinspirts" liecības, uzskatīja, ka Indas ielejas kultūras bojāeju no āriešu iebrukuma laika atdalījuši vairāki gadsimti. Viņš domāja, ka nogalinātie, kuru ķermeņus atrada, krituši par upuru laupītāju iebrukumam no rietumu kalnājiem, kas vēlā Hārapas laikmetā regulāri izsirojuši kulturāli un saimnieciski pagrimušās un aizsargāties vairs nespējīgās pilsētas pie Indas.

Kas tad īsti tie bija par skeletiem, uz kuriem balstoties Māršals izdarīja savus secinājumus? Deviņu gadu laikā (1922.-1931.g.), kopš pilsētā izdarīja intensīvus izrakumus, pētniekiem bija izdevies atrast tikai 37 uz Indas ielejas civilizācijas laiku attiecināmus skeletus vai to daļas. Dažus no tiem atrada pozās un grupās, kas nevar liecināt par ko citu, kā par plānotu apbedīšanu. Daudzi skeleti bija vai nu daļēji izpostīti vai iznīkuši. Visi mirušie tika atrasti pilsētas zemākajā, lejas daļā. Citadelē, kur būtu jārisinās sīvākajām cīņām ar iebrucēju, arheologi neatrada neviena cilvēka atliekas.

Pazīstamākā skeletu grupa, kuras attēlus parasti ievieto kā ilustrācijas rakstos par "asinspirti," saka Deils, ir V mājas 74.istabā (izrakumu plānā - HR laukums) atrastie mirušie. Tomēr viedokļi par to, kā skaidrot šausminošo atradumu nesakrita jau pašiem izrakumu veicējiem. Hergrīvs, kurš personīgi tos atsedza, uzskatīja, ka, ņemot vērā, ka četrus no četrpadsmit skeletiem atrada virs ēkas dienvidu sienas drupām, visa grupa ir attiecināma uz laiku, īsi pēc pilsētas bojā ejas un pamešanas. Savukārt, Māršals, kurš tobrīd bija izrakumu vadītājs, uzskatīja, ka "tas nav pierādīts." Viņš domāja, ka ēka ir attiecināma uz pilsētas vēstures vidējo periodu un, ka viss šis apgabals vēlajā periodā ir nolīdzināts un apbūvēts no jauna (lai gan šī apbūve tieši šajā vietā nav saglabājusies). Skeleti, tātad, pēc Māršala uzskatiem būtu datējami ar pārejas posmu starp vidējo un vēlo apbūves periodu.

Hergrīva un Māršala viedokļi atšķirās arī jautājumā par apstākļiem, kādos šie cilvēki miruši. Hergrīvs paziņoja, ka četrpadsmit mirušie "acīmredzot liecina par kādu traģēdiju" un sagriezušies, viens otram pāri gulošie ķermeņi norāda uz to, ka tie miruši agonējot, nevis samesti šajā istabā jau pēc nāves, kā domā Māršals. "Nav iemesla šaubīties, ka šie apbedījumi būtu datējami ar Mohendžodaras pastāvēšanas pēdējiem gadiem," - Māršals rezumē, tajā pat laikā neizvirzīdams domu par kādu "pēdējo slaktiņu."

Nereti populārā literatūrā var lasīt par "nogalinātiem hārapiešiem, kas neapbedīti guļ uz ielām" un šis priekšstats neapšaubāmi ir cēlies no izrakumu laukumā VS atrastiem sešiem skeletiem, kurus atrada uz ielas starp divām mājām. Tomēr izrakumu pārskatā teikts, ka, "spriežot no mirušo novietojuma, tie ir datējami ar vēlāku laiku, nekā tuvējās atliekas." Māršals spriež, ka atsegtie skeleti ir apbedīti vēlajā laikmetā, netīšām tos ierokot līdz iepriekšējā perioda ielas līmenim, kas tajā laikā jau sen vairs nepastāvēja un bija apbūvēta. Pat, ja tiešām šie mirušie būtu palikuši uz ielas, tas varētu liecināt par kādiem notikumiem vidējā laikmetā, nevis "pēdējo slaktiņu."

Vēl viena, publicitāti guvusi domājamā Mohendžodaras ielas slepkavības vieta ir tā dēvētā Miroņa iela jau pieminētajā HR laukumā, kur šaurā ejā atrada to pa diagonāli šķērsojoša, daļēji saglabājušās, uz muguras guloša skeleta atliekas. Tomēr arī šīs atliekas negulēja tieši uz ielas, bet uz gruvešu un dažādu atlieku kārtas, kas bijusi izveidojusies pie mājas sienām laikā, kad iela vairs netika izmantota. Iela, raksta Deils, pieder vidējam apbūves periodam - vēlajā periodā šajā vietā tika uzbūvētas mājas un apbedījums visdrīzāk ierakts kādā mājā zem grīdas. Tādā veidā, tas ar ielu tieši nesaistās un tās līmeņa tuvumā nonācis nejauši.

Citu, domātā slaktiņa "upuru" vietu iezīmē deviņi, daļēji saglabājušies skeleti DK laukumā (10A bloks). Ernsts Makejs, kurš atsedza šīs mohendžodariešu atliekas izteica visai ievērojamas šaubas par to datējumu. Mirušie atradās līmenī, kas atbilda vidējā perioda sākumam. "Ērtības labad" Makejs apbedījumu atrašanas vietu nosauca par kapa bedri, lai gan pats atzīmēja, ka nav konstatējamas ne bedres sienas, ne rakšanas pazīmes. Līdz ar skeletiem atrada tikai divus priekšmetus - ziloņkaula ķemmi, kas nelīdzinās zināmajām Hārapā perioda ķemmēm un vara aproci. Vadoties pēc aproces, Makejs skeletus raksturoja, kā piederīgus "pilsētas apdzīvotības periodam." Izrakumu pārskatā Makejs rakstīja, ka skeleti, iespējams par se (t.i. - paši par sevi. - Red. piez.) neliecina par plašāku slaktiņu, jo daudzi no tiem sastāvēja tikai no dažiem galvaskausu un citu kaulu fragmentiem. Arheologs uzskatīja, ka mirušie piederējuši pie vienas ģimenes, kas nogalināta, bēgot no sirotājiem. "Ļoti iespējams," viņš raksta, ka šie cilvēki gājuši bojā pilsētas apdzīvotības pēdējā periodā. Tomēr pierādījumu tam nav.

Noslēgumā jāaplūko divi skeleti, kurus atrada vienā no Mohendžodaras aku šahtu torņiem. Deils raksta, ka šis, par "akas celtnes traģēdiju" dēvētais atradums (DK laukums) patiešām ir tāds, kas nepārprotami liecina par kādu vardarbīgu, vēlajā periodā notikušu traģēdiju. Skeletus atrada akas iekštelpā uz kāpnēm, pozīcijās, kas "liecina par izmisīgiem centieniem ar pēdējiem spēkiem nokļūt līdz ielai." Tomēr, Deils uzsver, šīs traģēdijas apstākļi nav zināmi un būtu pārāk pašpaļāvīgi kliegt par "slaktiņu," balstoties tikai uz šīm liecībām.

Pārskata kopsavilkumā Deils secina, ka, neskatoties uz daļā Mohendžodaras atrasto skeletu vērojamajām vardarbīgas nāves pazīmēm, atradumi neļauj izdarīt secinājumu par pilsētā notikušu "pēdējo slaktiņu," ko varētu būt paveicis Indra, iebrūkošo āriešu veidolā. Nav pierādījumu par šo mirušo vienlaicīgu nāves laiku, kā arī pilsētā, tās pēdējā pastāvēšanas posma noslēgumā nav redzamas iebrukuma pēdas - ēkas nav izdegušas, nav atrastas bruņotu kritušo aizstāvju un iebrucēju atliekas. Nekādas aizstāvības pēdas nav redzamas arī pilsētas nocietinātajā daļā - Citadelē.

Deils uzskata, ka jaunākie pētījumi (t.i. - līdz 1964.gadam publicētie) drīzāk liek nosvērties uz pieņēmumu, ka Hārapas kultūru tās pagrimuma laikā satrieca nevis iebrucēju vilnis no ziemeļiem, bet vietējās Indas ielejas ciltis. Galvenie pagrimšanas faktori bija nevis iebrucēju veikts "pēdējais slaktiņš," bet klimata izmaiņas. Otrā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras vidū, Pakistānas rietumu piekrastē ievērojami ceļoties ūdens līmenim Arābu jūrā, pieauga jau tā plašo Indas plūdu apjoms. To ietekmē cēlās arī gruntsūdeņi, kas palielināja augsnes piesātinātību ar sāļiem. Lauki vairs nespēja nodrošināt urbāno civilizāciju ar nepieciešamo pārtikas daudzumu un cilvēki bija spiesti pārcelties uz citiem apvidiem. Tagad ir iegūti neapšaubāmi pierādījumi, Deils raksta, ka galvenais hārapiešu migrācijas virziens bija uz dienvidaustrumiem, uz Katjavāras pussalu, ziemeļos no Mumbajas. Tur atnācēji sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem, izveidojot kopumu, ko arheoloģiskajā literatūrā pazīst ar Centrālindijas eneolīta kultūras nosaukumu. Gandrīz pilnībā pamestās galvaspilsētas - Hārapa un Mohedžodara kļuva par vieglu laupījumu Beludžistānas kalnu laupītājiem.

Mohendžodara - aizvēstures Hirosima?

Hipotēze

Vairāki t.s. alternatīvie pētnieki (Deivids Hetčers Čaildress, Deivids Devenports, u.c.) par Mohendžodaras (un Hārapas) bojāejas cēloni uzskata aizvēsturisku kodolkatastrofas izraisītu ugunsgrēku. Indijā dzimušais itāļu rakstnieks Deivids Devenports apgalvo: "Mohendžodara, viena no vecākajām pilsētām pasaulē, iznīcināta atomsprādzienā."

Pēc šo un citu autoru pārliecības, daudzas pazīmes Mohendžodarā liecina par pēkšņas un varenas iedarbības izraisītiem postījumiem - tie ir cieši saistīti ar augstas temperatūras iedarbību:
1. Pašā pilsētas centrā arheologi atraduši tūkstošiem melnās pikās sakusušu māla trauku. Kilometra radiusā no centra atrasti akmens sakusumi, stiklā pārvērtušies ķieģeļi un pat sienas. Nomalēs eksplozijas sekas bija vājākas. D.Devenports aprēķinājis, ka epicentrā temperatūrai vajadzēja sasniegt visamaz 2000 grādu pēc Celsija skalas.
2. Daudzas ēkas iznīcinājis no augšas nācis kodolsprādziena triecienvilnis.
3. Skeleti, kuri, kā raksta Filips Kopēns, izrakumiem sasniedzot ielas līmeni, atrasti it visur pilsētā, bija līdz nepazīšanai sakropļoti. Bieži tie gulēja roku rokā uz zemes - it kā saspiesti plakani. Elēna Loida grāmatā "Voices from Legendary Times: We are a Bridge Between Past and Future" nosauc atrasto skeletu skaitu 30 000. Izskatījās tā, it kā nebūtu bijis neviena, kas varētu apbedīt mirušos.
4. Padomju pētnieku ar Geigera skaitītāju izmērītais radioaktīvais starojums, kā minēts Aleksandra Gorbovska 1966.gada izdotajā grāmatā “Riddles of Ancient History,” 50 reižu pārsniedzis normālo līmeni. Mērījumu rezultāti bijuši līdzīgi tiem, kas konstatēti mirušajiem Hirošimā un Nagasaki.

Kas gan varēja radīt tādu pekles karstumu? Tas nebija vulkāna izvirdums, jo nekur netika atrasta ne lava, ne vulkāniskie pelni.

H.Verners Zahmans secina: "Viss minētais norāda uz to, ka šajā vietā zeme burtiski kvēlojusi un Mohendžodaru drupās pārvērtusi varena eksplozija, pie tam iedzīvotāji tikuši nogalināti dažu sekunžu laikā."

Lars A.Fišingers izdara tādu pašu secinājumu: "Drausmīgie skeletu sakropļojumi noteikti radušies no kāda dievu ieroča."

Kritika

Mahābhāratas ziņas. Pētot, kurš pirmais izteicis hipotēzi par senindiešu eposā it kā aprakstīto Indas ielejas civilizācijas pilsētu Mohedžodaras un Hārapas iznīcināšanu ar atomieročiem, Džeisons Kolavito, brošūras "Ancient Atom Bombs: Fact, Fraud, and the Myth of Prehistoric Nuclear Warfare" autors, nonāca pie Aliens.lv lasītājiem jau pazīstamā (sk. aliens.lv, 20.01.2013. Dievu vēstnesis Ērihs fon Dēnikens) darba - divu franču ezotēriķu Ž.Beržjē un L.Pauela 1959.gadā izdotās grāmatas „Burvju rīts.” Francūžu sniegto citātu grāmatā "Dievu rati" (Chariots of the Gods) 1969.gadā, savukārt, pārpublicēja Ērihs for Dēnikens un no viņa tālāk daudzi citi vēlākie alternatīvo vēstures versiju autori. Par nelaimi pēdējiem, Kolavito, strādājot ar Mahabhāratas tulkojumu, noskaidroja, ka Beržjē un Pauels bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem sakompilējuši un izrediģējuši atbilstoši savām vajadzībām dažādus Mahābhāratas fragmentus, bet dēnikeni un čaildresi "Burvju rīta" viltojumu akli kopējuši, nepacenšoties pārbaudīt citātu atbilstību pirmavotam.

Materiālās liecības. Ja, runājot par iespējamā kodolsprādziena pierādījumiem, atsauces uz Mahābhāratu jāizņem kā nederīgas, tad kā ir ar materiālajām liecībām, kuras pilsētā it kā pamanījuši alternatīvo teoriju izvirzītāji?

Vispirms jāatzīmē, ka Mohendžodarā, kura aizņem aptuveni 250 hektāru lielu laukumu, nav atrodams nekāds sprādziena epicentrs, kā nereti tiek apgalvots. Pretēji tam - daudzas māla un dubļu ķieģeļu ēkas un aku šahtu torņi saglabājušies līdz pat 15 pēdu (5 metru) augstumam. Salīdzinājumam vērts aplūkot, kā pēc kodolsprādziena izskatījās Hirosima.

Nav arī nekāda vitrifikācijas epicentra un neviens Mohendžodaras apmeklētājs gribēdams neatradīs stiklā pārvērtušos ķieģeļus vai akmeņus, par kuriem stāsta Devenports. Toties, varam pieļaut, ka vitrifikācijas leģenda cēlusies no podnieka krāsnīs un to apkārtnē atrastajiem glazētās keramikas lausku sakusumiem, kādi pilsētu arheoloģiski pētot patiešām atrasti. Mohendžodaras glazētā keramika ir viena no senākajām antīkajā pasaulē. Devenporta atomsprādziena versiju savā 1985.gadā publicētajā rakstā par jaunākajiem pētījumiem Mohendžodarā piemin arī M.Jansens, kurš norāda, ka rakstnieks šādi interpretējis lielo daudzumu apdedzināto māla lausku, kas atrastas atsevišķā Citadeles teritorijā, kur vēlās Hārapas kultūras laikā intensīvi strādājuši podnieki.

Jautājumu par pilsētā atrastajiem skeletiem mēs jau plaši aplūkojām, runājot par āriešu iebrukuma hipotēzi. Nav īsti saprotams, kā iespējams, nepārkāpjot labākā gadījumā naivu izdomu, bet sliktākajā - apzinātas melošanas peļņas gūšanas nolūkos robežu, balstoties uz dažiem (apmēram 40), atsevišķos gadījumos pat simtiem gadu laikā atdalītiem mirstīgo atlieku atradumiem, uzbūvēt "dokumentālu" stāstu par visā pilsētā uz ielām guļošiem desmitiem tūkstošu līķu...

Attiecībā uz palielināto radiācijas līmeni, kas vietām esot konstatēts Mohendžodarā, jāsaka, ka tas vispār nav uzlūkojams par nopietnu argumentu, jo neviens no arheologiem, kas pētījis šo seno pilsētu nekad nav darbojies ar Geigera skaitītāju. Un arī paši šī apgalvojuma izteicēji nav norādījuši avotu, ar konkrētu atsauci, kur šo informāciju smēlušies (mistiskos "padomju" pētniekus atļausimies vērā neņemt). Turklāt, ja arī šeit pirms 4000 gadiem patiešām būtu uzsprāgusi atombumba, tad šādā veidā to nevarētu noteikt. Hirosimā, piemēram, jau 60 gadus pēc sprādziena radiācijas līmenis bija atgriezies normas robežās.

Raksta autori: Andris Kraševskis, Valters Grīviņš

Literatūra:

Dēnikens, Ēriks fon. 2006. Sensacionāli senās astronautikas atklājumi. Rīga: Avots.
Fišingers, Larss A. 1998. Dievu laiki. Rīga: Avots.
Gorbovskis A. Fakti, Minējumi un Hipotēzes.
Heijerdāls, Tūrs. 1985. Tigris ekspedīcija. Rīga: Zinātne.
Kenjons, Dž. Duglass. 2008. Aizliegtā Vēsture. Rīga: Avots.
Kondratovs, A. 1978. Triju okeānu noslēpumi. Rīga: Zinātne.
Langbeins, Valters Jergs. Sfinksas sindroms.
Mitoloģijas enciklopēdija, 2. sējums. 1994. Rīga: Latvijas enciklopēdija.
Veinbergs, Joels. 1973. Kolumbi pirms Kolumba. Rīga: Liesma.
Vuds, Maikls. 2009. Pirmo civilizāciju meklējumi. Rīga: Avots.

Dales, George F. un Kenoyer, Jonathan Mark; with an account of the pottery from the 1950 excavations of Sir Mortimer Wheeler by Leslie Alcock. 1986. Excavations at Mohenjo Daro, Pakistan : the pottery / Philadelphia : University Museum, University of Pennsylvania.
Gates, Charles. 2003. Ancient cities : the archaeology of urban life in the ancient Near East and Egypt, Greece and Rome. London : Routledge.
Jansen, Michaël. 1985. "Mohenjo-Daro, city of the Indus Valley." Endeavour. Volume 9, Issue 4:161–169. http://dx.doi.org/10.1016/0160-9327(85)90072-9
Michel Danino. A dravido-harappan connection? The issue of methodology. Paper presented at the International Symposium on Indus Civilization and Tamil Language 2007 organized by the Department of Archaeology, Government of Tamil Nadu, and the Department of Ancient History and Archaeology, University of Madras, Chennai, 15-16 February 2007.
Mohenjo-Daro and the Indus Civilization : being an official account of archæological excavations ... carried out by the Government of India between the years 1922 and 1927. Edited by Sir J. Marshall. 1931. ... With plan and map, etc. London : Arthur Probsthain.

omilosmeleton.gr
ancientaliensdebunked.com
cayodagyo.blogspot.com
thinkdigit.com
palaeoseti.de
jasoncolavito.com
penn.museum

Pirmo reizi publicēts 01.05.2013.
© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.