Citohromi
Cito (no grieķu val. vārda kytos - "vads," "šūna") + chrōma ("krāsa" - grieķu val.).
Dzelzi saturošas olbaltumvielas, bioloģiski katalizatori, kas piedalās elpošanas procesā, viens no oksidācijas fermentiem.
Pazīstami ap 30 dažādi citohromi.
Uzbūve. To prostētiskā (neolbaltuma) grupa ir hēms (hemoproteīdi). Mitohondriālais olbaltums.
Citohromu izpēte. Daļai citohromu ir noskaidrota pilna ķīmiskā struktūra.
Bioloģiskā darbība. Šīs dzelzi saturošas olbaltumvielas ir plaši pārstāvēti augu un dzīvnieku organismu šūnās, kā arī mikroorganismos.
Atrodas aerobu šūnās un fermentatīvi veic elektronpārnesi oksidēšanās procesos - mainoties Fe jona vērtībai hēmā.
Tie ir saistīti ar šūnu iekšējām membrānām - mitohondriju, endoplazmas retikulu, hloroplastu un hromatoforu membrānām, piedalās vairākos procesos – šūnu elpošanā, fotosintēzē u.c.
Pēs spektrālajām īpašībām citohromus iedala 4 tipos: a, b, c un d, bet katrs tips dalās vairākos veidos. Ja ir konstatētā citohromu individualitāte, pie burtiem uzrāda indeksu cipariem (piemēram, citohroms b3). Reducētā stāvoklī citohromiem raksturīgs ass spektrs ar 3 absorbēšanas joslām, pēc kā var noteikt citohroma tipu. Parasti citohromi ir ļoti cieši saistīti ar membrānām, tāpēc tos grūti atdalīt. Izņēmums – citohromi c un b3, jo tos var viegli ekstrahēt sāls šķīdumā.
Dažādu sugu citohromi atšķīrās atbilstoši šo sugu filoģenētiskām atšķirībām.
Citohroms b satur protogemu (ferroprotoporfirīns), kas ir saistīts ar polipeptīdu ķēdi.
Citohroms b tiek izmantots dažādu grupu salīdzināšanai, kad ir nepieciešams noteikt jaunu sugu vai pārbaudīt piederību kādai konkrētai sugai vai ģintij.
Cilvēka sirds citohroms c - sastāv no 104 aminoskābju atlikumiem.
Saites.
Fermenti, enzīmi.
