Biocenozes, biocenoloģija
Bio + coinos ("kopīgs" - grieķu val.).
Ekosistēmas sastāvdaļa, noteiktā teritorijā sastopamo dzīvo organismu kopa, kuru savstarpēji saista līdzīgas prasības pēc nedzīvās vides apstākļiem, simbioze, barošanās ķēdes u.c. attiecības.
Terminu "biocenoze" pirmais lietoja K.Mēbiuss (1877.g., Vācija), ar to apzīmējot noteiktos vides apstākļos sastopamo dzīvo organismu kopu, kurā sugas un indivīdi savstarpēji saistīti un ilgstoši nodrošina savu eksistenci. Līdzīgs saturs ir arī F.Klementsa (ASV) ieviestajam "biomas" jēdzienam. 1940.gadā krievpadomju zinātnieks V.Sukačovs, izstrādājot mācību par bioģeocenozēm, sadalīja biocenozi trijos komponentos: fitocenozē, zoocenozē un mikrobocenozē (mikoroorganismu kopā).
Dzīvnieku biocenoze nespēj eksistēt bez augiem, bet daudzu augu dzīvības norisēs nepieciešama dzīvnieku līdzdalība (apputeksnēšana, sēklu pārnešana), biocenozes ir ekosistēmas (bioģeocenozes) sastāvdaļa, kuru savukārt var iedalīt dažādas pakāpes apakšsistēmās. Cilvēka ietekmē gandrīz visur notiek biocenožu pārmaiņas, kuru mērķtiecīgai ievirzei ir liela saimnieciska nozīme.
Biocenoloģija. Zinātne par biocenozēm, kas pētī to izcelsmi, attīstību, uzbūvi, izvietojumu telpā, biocenozes komponentu un arī pašu biocenožu savstarpējās attiecības. Biocenožu pētīšana kopsakarā ar neorganisko vidi (biotopu) ir bioģeocenoloģijas uzdevums.
Biocenoloģija izveidojusies no ekoloģijas nozares sinekoloģijas.
Pēc pētījamā objekta saistīta ar bioģeogrāfiju, ģeobotāniku. Svarīgākās biocenoloģijas problēmas ir biocenožu bioloģiskās produktivitātes palielināšana, biocenožu klasifikācija. Pētījumos lieto eksperimentus un matemātikas metodes, piemēro matemātisko analīzi, matemātisko modelēšanu. Biocenoloģijas datus izmanto mežkopībā, pļavkopībā, medību saimniecībā.
Biocenoloģijas terminu pirmais lietoja H.Gamss 1918.gadā (Šveice).
Biocenoze + ekotops = bioģeocenoze.
Saites.
Ekosistēma, bioģeocenoze.
