Bozes-Einšteina kondensācija
Fāžu pāreja Bozes gāzē.
Parādība rodas, kad bozonu (daļiņu ar veselu spina vērtību) de Broila viļņu garums (Planka konstantes attiecība pret daļiņas impulsu) un raksturīgais attālums starp tiem kļūst apmēram vienādi.
To var sasniegt noteiktā temperatūrā, kas zemāka par noteiktu kritisku vērtību (deģenerācijas temperatūru), kvantu stāvoklī, kura impulss ir 0, atrodas liels skaits bozonu. Tā nav kondensācija parastā nozīmē un to var uzskatīt par kondensāciju impulsu telpā. Bozes-Einšteina kondensācija atkarīga no temperatūras - jo tā zemāka, jo vairāk daļiņu atrodas kvantu stāvoklī, kura impulss ir 0.
Eksperimentāli Bozes-Einšteina kondensāciju novēro šķidram 4He. Ja temperatūra ir mazāka par 2,19K, 4He sastāv no divām fāzēm - normālās, kas atbilst nekondensētai Bozes gāzei, un supraplūstošās, ks atbilst kondensētai Bozes gāzei. Bozoni, kuru impulss ir 0, nevar atdot un saņemt enerģiju, tāpēc supraplūstošai fāzei nav iekšējās berzes.
Parādība ir atkarīga no gāzes koncentrācijas un to veidojošo atomu masas. Sasniedzot kritisko temperatūru, bozoni strauji "krītas" jeb, kā vēl mēdz teikt, kondensējas stāvoklī ar pašu zemāko enerģijas vērtību, ko pieļauj kvantu mehānika, turklāt atomārās gāzes kondensācijas kritiskā temperatūra ir ļoti tuva absolūtajai nullei. Piemēram, Ērika Kornela un Karla Vimana 1995.gada eksperimentā (par šiem pētījumiem 2001.gadā zinātnieki saņēma Nobeļa prēmija), kad pirmo reizi tika iegūts Bozes-Einšteina kondensāts no rubīdija87Rb atomiem, temperatūra bija apmēram 170 nanokelvinu (nК).
Raksti.
Izraēlas zinātnieki Bozes-Einšteina kondensātā radījuši skaņas melno caurumu.
