Aliens

Cilvēka imūndeficīta sindroms, AIDS

Iesākumā HIV attīstījās kā pērtiķu slimība, taču XX gs. sākumā tā pārgāja uz cilvēkiem.

Pirmais reģistrēais saslimšanas gadījums notika 1959.gadā, kad mira anglis Deivids Karrs mirst ar Āfrikā iegūtu nepazīstamu vīrusu. Kopš tā laika sācies HIV vīrusa nāves gājiens, un slimība izplatījās ar epidēmijas ātrumu. Sākotnēji slimība izplatījās homoseksuāļu un invazīvo narkomānu vidē. 1981.gadā šī slimība nodēvēta par cilvēka imūndeficīta sindromu.

1983.gadā izdevās noteikt slimību izraisošo vīrusu, kas tika nosaukts par CIV (cilvēka imūndeficīta vīruss). Kopš tā laika pasaulē ar to ir inficējusies 70 miljoni cilvēku, bet miruši - 30 miljoni. AIDS  ierindojies bīstamāko slimību vidū.

HIV ir hroniska, lēni progresējoša slimība. HIV vīrusam nonākot organismā, tas neatgriezeniski sagrauj cilvēka imūnsistēmu. HIV slimības galējā stadija ir AIDS, kas progresē strauji un parasti beidzas ar slimnieka nāvi.

Kopš vīrusa parādīšanās tas ir izdzēsis vairāk kā 40 miljonus dzīvību. Pasaulē patlaban ir vismaz 34 miljoni HIV nēsātāju (inficētu, tātad), bet ik gadus mirst 2 miljoni.

Latvijā ir ap 5000 HIV nēsātāju.

Iespējams, CIV pandēmija ir viena no pirmajām, kuru cilvēcei izdevies apturēt, jo inficēto skaits pēdējos gados aug lēni (pašlaik sasniedzi 35 miljonus).

----------------------------------------------------------------------------------

ASV Slimību kontroles un novēršanas centrs 1981.gada 5.jūnija apkārtrakstā ziņoja par pieciem, Losandželosā novērotiem neparastiem saslimšanas gadījumiem ar retu pneimonijas paveidu Pneumocystis pneumonia (PCP). Par šo slimību, ko izraisa raugam līdzīga sēne, bija zināms, ka tā skar cilvēkus ar ārkārtīgi novājinātu imūnsistēmu, kā piemēram, priekšlaicīgi dzimušus zīdaiņus, ilgstoši badu cietušus bērnus un vecus cilvēkus. Taču tagad ar PCP mira jauni, visādā citādā ziņā veseli cilvēki. Mirušos vienoja tas, ka viņi bija narkomāni un homoseksuāļi.

Nākamo 18 mēnešu laikā līdzīgi gadījumi, PCP pievienojoties tādām, par oportūnistiskām dēvētām saslimšanām kā Kapozi sarkomai (ādas vēža paveids) un vispārējai limfadenopātijai tika atzīmēti arī citās ASV pilsētās. 1982.gadā, ņemot vērā, ka sindroms tobrīd bija novērots tikai homoseksuāliem pacientiem, to nosauca par GRID (Gay-related immune deficiency). Tomēr drīz vien epidemilogi konstatēja, ka saslimušo vidū ir arī heteroseksuāļi un jau 1982.gada augustā Slimību kontroles un novēršanas centrs jaunatklāto sindromu (noteiktu slimību kopumu, kas attīstās HIV infekcijas gala stadijā uz novājinātu organisma aizsargspēju fona) oficiāli sāka saukt par AIDS (Acquired Immune Deficiency Syndrome) jeb iegūto imūndeficīta sindromu.

Tagad, kad bija skaidrs, ka AIDS no cilvēka uz cilvēku varētu tikt nodots ar asinīm, daudzi Rietumu virusologi uzsāka iespējamā patogēna meklējumus. Jau 1983.gadā Pastēra institūta (Francija) zinātnieks Lūks Montaņjē (Luc Montagnier), pārbaudot Parīzes medicīnas centra Hôpital Bichat ārsta Villija Rozenbauma izteikto hipotēzi ka AIDS ierosinātājs varētu būt retrovīruss, to izdalīja no kāda AIDS slimnieka limfas un jaunatklāto mikroorganismu nosauca par LAV (Lymphadenopathy Associated Virus), bet 1984. gadā par vīrusa izolēšanu paziņoja Roberts Gallo (Robert Gallo) no Nacionālā vēža izpētes institūta (ASV). Vēlāk gan izrādījās, ka Gallo ir krāpies un kā pierādījumu savam atklājumam uzrādījis no Montaņjē laboratorijas nākušu paraugu. Ne velti 2008. gadā Nobeļa prēmiju par HIV atklāšanu saņēma tikai L. Montaņjē, Gallo pat nepieminot. Tā kā abi vīrusi izrādījās identiski, Starptautiskā vīrusu taksonomijas komiteja 1986. gadā izlēma atmest abus sākotnējos nosaukumus un izvēlējās jaunu - HIV jeb cilvēka imūndeficīta vīruss.

Kā HIV darbojas?

Zinātnieki atzīst, ka mehānisms, kā HIV sagrauj cilvēka imūnsistēmu vēl līdz galam nav īsti skaidrs. ASV Nacionālais alerģiju un infekcijas slimību institūts HIV saslimšanas "aizkulises" galvenos vilcienos skaidro šādi: infekcijas gaitā imūnsistēmas svarīgākā sastāvdaļa - CD4+ jeb T šūnas - vispirms tiek izvestas no ierindas un tad nogalinātas. HIV retrovīruss, tāpat kā visi citi vīrusi spēj vairoties tikai šūnās. Tas uzbrūk ne vien T šūnām, bet arī makrofāgiem, B šūnām, monocītiem un citām ķermeņa šūnām. Nokļuvis organismā vīruss sāk veidot mutācijas, kuras T šūnas vairs nespēj laikus atpazīt un iznīcināt. Rezultātā kopējais T šūnu skaits progresīvi samazinās. Vienā mililitrā vesela cilvēka asiņu parasti ir no 800 līdz 1200 CD4+ T šūnas. Infekcijas izplatīšanās ātrums ir atkarīgs no virknes blakus apstākļiem un katrā individuālajā gadījumā tas var atšķirties. No inficēšanās brīža līdz AIDS simptomu pirmajām izpausmēm bez ierobežojošās terapijas pielietošanas paiet 9 līdz 12 gadi. Kad T šūnu skaits ir nokrities līdz 200 vienā mililitrā, inficētās personas imūnsistēma vairs nespēj pretoties oportūnistiskajām saslimšanām un vidēji 9,2 mēnešu laikā pacients mirst. Atsevišķos gadījumos novērots, ka AIDS var ilgt no dažām nedeļām līdz pat 20 gadiem.

HIV vīrusa shematisks attēlojums. Wikipedia Commons.

Uz skatuves parādās AZT.

Kopš 1985. gada vairākos ASV pētniecības centros zinātnieki veica izmēģinājumus ar dažādām antivirālas iedarbības ķimikālijām. Līdz "ierobežotu klīnisku izmēģinājumu" stadijai bija nonākušas četras - suramīns, ko pielietoja Āfrikas miega slimības ārstēšanai, azidotimidīns, kas 1961. gadā tika sintezēts kā iespējams pretvēža preperāts, taču lielā toksiskuma un eksperimentos ar dzīvniekiem novērotās neefektivitātes dēļ atzīts par neizmantojamu, antivīrusu preperāti ribavirīns un HPA 23, kas spēja aizkavēt HIV vīrusa klonēšanos, taču izraisīja ārkārtīgi bīstamu blakusparādību - asins recekļu veidošanos asinsvados.

Par pirmo ASV oficiāli apstiprināto medikamentu HIV/AIDS ierobežošanai tomēr kļuva tieši zidovudīns jeb azidotimidīns (AZT). 1987. gadā, pēc sešu mēnešu ilgušas II stadijas klīnisko eksperimentu veikšanas AZT tika apstiprināts lietošanai paātrinātā reģistrācijas kārtībā. Gan pašu eksperimentu, gan tā secinājumus kā nekorektus kritizēja pat atsevišķi Zāļu un pārtikas aģentūras valsts inspektori, lai gan neviennozīmīgas atziņas par AZT presē parādījās jau gadu iepriekš, pēc I stadijas klīnisko eksperimentu veikšanas. Ja preparāta ražotājs Burrougs Wellcome (tagad šis uzņēmums pieder megakorporacijai GlaxoSmithKline) laikrakstā New York Times ziņoja, ka AZT "stiprināja imūnsistēmu 15 no 19 pacientiem, kas saņēma šo līdzekli", tad viens no pasaulē senākajiem un ietekmīgākajiem medicīnas izdevumiem, britu žurnāls The Lancet publicēja rakstu, kurā par AZT bija teikts, ka jaunais medikaments nav nekādas zāles, un tam ir tādas blakusparādības, kā "vieglas galvassāpes un vēdera traucējumi, bet lielās devās tas kļūst toksisks kaulu smadzenēm". Taču ražotājs paredzēja, ka AZT jālieto tieši lielās devās - 2400 mg dienā. Tikai 1990. gadā, kad nevienam godīgam bioķīmiķim vairs nebija šaubu, kā šāda deva ir neizbēgami toksiska, turklāt ilgstoši lietojot izraisa letālas sekas (laboratorijām piegādatie AZT iepakojumi joprojām tiek marķēti ar miroņgalvas zīmi un brīdinājumu sešās valodās izvairīties no jebkādas fiziskas saskasmes ar šo indi), Zāļu un pārtikas aģentūra oficiāli ieteikto dienas devu samazināja no 1200 mg uz 600 mg. Kā nominālo samazinājuma iemeslu PZA minēja "iepriekšējos pētījumos" it kā atklātu faktu, ka AZT iedarbība esot vienlīdz efektīva arī pie 600 mg devas. Lieki teikt, ka "pētījumu" rezultāti tā arī nekad netika publicēti. Turklāt no 1990. gada aģentūra ATZ sāka ieteikt arī kā profilaktisku AIDS līdzekli visiem HIV pozitīviem pacientiem ar CD4 šūnu skaitu mazāku par 500 vienā mikrolitrā - bez kādas izšķirības pēc veselības stāvokļa.

Daudzi AIDS slimnieki, ciešot no smagajām blakusparādībām, kā arī, redzot, ka citu HIV inficēto stāvoklis pēc ATZ ilgākas lietošanas ne vien neuzlabojas, bet pat pasliktinās, drīz vien sāka atteikties no šī līdzekļa lietošanas. Arī zinātiskajā literatūrā parādījās arvien jauni pētījumi, kas apliecināja - AZT nepaildzina AIDS slimnieku dzīves ilgumu.

1990. gadu sākumā tika reģistrēti vēl daži citi medikamenti AIDS attīstības kavēšanai. To reģistrēšana notika pēc izmainītiem noteikumiem, kuri oficiāli tika pieņemti, lai paātrinātu pacientu apgādāšanu ar jaunām zālēm. Drīz vien izrādījās, ka šie noteikumi ļāvuši ielaist tirgū neefektīvus preperātus - ar ražotājiem nesaistīti klīniski pētījumi pierādīja, ka jaunie, PZA noteiktie surogātmarķieri nedod patiesu priekšstatu par medikamenta efektivitāti AIDS slimnieku mirstības samazināšanā.

HAART - otrās paaudzes anti-retrovirālie preperāti.

Kad šķita, ka AIDS ārstēšana neefektīvo un toksisko medikamentu dēļ kļūst par nepiepildāmu sapni, pie apvāršņa parādījās jauna cerība - proteāzes inhibitori (PI). PI uz retrovīrusiem iedarbojās nedaudz savādāk (mazāk toksiski) nekā atgriezeniskās transkriptāzes aizturētāji, pie kuriem pieder arī AZT.

Pirmo PI medikamantu, sakvaniru, ASV apstiprināja 1995. gada decembrī. Nākošajā gadā sakvaniram pievienojās ritonavirs un indinavirs.

1996. gada vasarā Vankūveras starptautiskajā AIDS konferencē pasaule tika iepazīstināta ar jaunu ārstniecības metodi, ko nosauca par Īpaši aktīvo anti-retrovirālo terapiju (HAART). HAART ietvaros PI un atgiezeniskās transkriptāzes aizturētājus lieto, kombinējot vairākus medikamentus vienlaikus un šī terapijas metodika vēl šodien tiek uzskatīta par labāko pieejamo veidu HIV/AIDS pacientu dzīves ilguma palielināšanai.

Tūlīt pēc konferences New York Times rakstīja, ka tajā prezentētie kombinēto medikamentu lietošanas veiksmīgie rezultāti "vienas dienas laikā AIDS ārstēšanu pārvērtuši no maznozīmīgiem centieniem par, iespējams, sekmīgu pasākumu".

Daudzi pētnieki un HIV pozitīvie pacienti par jauno terapiju bija sajūsmināti. Vēsākie prāti turpretī brīdināja, ka nebūs ilgi jāgaida līdz vīruss izveidos rezistenci arī pret jaunajām zālēm un vēl nav zināms, ar kādām blakusparādībām nāksies rēķināties. Diemžēl, pesismistiem izrādījās taisnība un pēc nepilna pus gada sajūsmas saucieni par AIDS pārvietošanu no letālo infekciju izolatora uz kontrolējamo hronisko slimību nodaļu pamazām pieklusa - to vietā parādījas akadēmiski ziņojumi par jaunās terapijas rezistentiem vīrusa celmiem, kuri jau "uzvarējuši dažus pacientus", izsaukuši "nopietnas toksiskas reakcijas" un "parādās virspusē". Īpaši tika brīdināti homoseksuāļi. Floridas Starptautiskās universitātes profesors Viljams Derovs avīzē St. Petersburg Times publicēja rakstu, kurā teica: "daudzi geji domā, ka tagad ir atrastas zāles (..) viņi palaiž pa vējam brīdinājumus". Chicago Tribune rezumēja: "Patiešam, priekšstats par AIDS epidēmijas beigām ir priekšlaicīgs un tam var būt nepatīkamas sekas."

1997. gadā Pārtikas un zāļu aģentūra brīdināja ārstus, ka PI izmantošana terapijā "var veicināt cukura līmeņa celšanos asinīs un pat izraisīt diabētu". "Lai mazinātu ārstu un pacientu apjukumu, kuriem jāpieņem dzīvības vai nāves lēmums - kādu no 11 zāļu 320 iespējamajām kombinācijām izvēlēties," valdība publicēja HIV ārstēšanas vadlīnijas. Preses konferencē, kurā ar šīm norādēm iepazīstināja sabiedrību, eksperti teica, ka, neatbilstoši izmantoti, AIDS medikamenti nodara "vairāk slikta nekā laba".

1998. gada Ženēvas AIDS konferencē pētnieki sabiedrību jau informēja par vairākām jaunām HAART terapijas blakusparādībām. Kopumā nodēvētas par "lipodistrofijas sindromu" tās ietvēra tādus simptomus, kā sejas, roku un kāju muskuļu atmiršanu, sausu ādu un sasprēgājušas lūpas, vispārēju svara samazināšanos un tauku metabolisma izmaiņas. Lipodistrofijas sindroma pacientiem gan izveidojās ķermeņa vizuālie defekti - tauki pārvietojās uz sprandas apvidu un vēderu, gan nenormāli palielinājās holesterīna frakciju līmenis, izsaucot sirds un asinsvadu slimības. Atkal daudzi pacienti sāka atteikties no terapijas, cerot, ka nāve no AIDS pienāks vēlāk nekā nāve no "zālēm".

Kopš 1990. gadu beigām farmakoloģiskās kompānijas ir izstrādājušas dažus modernākus antivīrusu līdzekļus, ar mazāk izteiktu blakusparādību kompleksu, taču kopējais HAART efektivitātes raksturojums joprojām nav iepriecinošs. Patiešām, aptuveni 50% HAART terapiju saņemošie pacienti, atkarībā no to kopējā veselības stāvokļa un zāļu lietošanas uzsākšanas brīža iegūst papildu 10-20 gadu dzīves. Tomēr otri 50% vai nu nesagaida nekādus uzlabojumus vai pat HAART preperātu izraisīto slimību novārdzināti mirst ātrāk nekā tie slimnieki, kuri vispār neārstējas. Turklāt HAART terapija ir dārga un daudzās valstīs vai nu nav pieejama jeb tās īpatsvars ir pārāk nenozīmīgs kopējā epidemiloģiskā stāvokļa uzlabošanā. Tāpēc, kā vienīgo iespējamo problēmas risinājumu daudzi saskata tikai HIV vakcīnu. Par nelaimi tās izstrāde ir bijusi vēl neveiksmīgāka nekā zāļu meklējumi.

HIV vakcīna - panacejas meklējumi

1984. gadā, neilgi pēc HIV atklāšanas ASV toreizējā veselības aizsardzības ministre Margarita Haklere paziņoja, ka vakcīna pret AIDS būšot pieejama divu gadu laikā. Virusologi ar entuziasmu ķērās pie darba, taču drīz vien izrādījās, ka adaptīvas imunitātes ierosināšana pret HIV vīrusu nemaz nav tik vienkārši īstenojams uzdevums.

Vispirms jau darbu sarežģīja vīrusa celmu daudzveidība - vakcīnai vajadzēja būt efektīvai pret tiem visiem vai arī tā zaudēja jēgu. Otrkārt, HIV retrovīruss ir ārkārtīgi elastīgs, iekļuvis organismā tas veiksmīgi maskējas, izvairoties no abiem galvenajiem imūnsistēmas aizsardzības līdzekļiem - antivielām un T šūnām. Tāpēc vakcīnu izstrādātāji galveno uzmanību pievērsa tādu antivielu radīšanai, kas ļautu imūnsistēmai atpazīt vīrusa ārējos proteīnus, kurus tas izmanto, lai piestiprinātos saimniekšūnai. Ja organisms laikus iznīcinātu šos proteīnus, HIV nespētu nedz vairoties, nedz mainīt genoma struktūru, sniedzot imūnsistēmai iesspējas to iznīcināt. Pirmā plašu publicitāti guvusī vakcīna, kurai vajadzēja darboties kā proteīna gp120 antivielu ierosinātājam imūnsistēmā, bija VAXGEN izstrādātā AIDSVAX. 2003. gadā firma veica lokalizētus AIDSVAX klīniskos izmēģinājumus ASV un Taizemē, taču abos gadījumos tie izrādījās nesekmīgi - statistiski neizdevās pierādīt, ka vakcīnu saņēmušo dalībnieku vidū novērojams inficēšanās samazinājums. Vakcīnas tālākā izstrāde tika pārtraukta.

Kā otrais nopietnais pretendents uz HIV vakcīnas radīšanu pieteicās starptautiskā medikamentu ražošanas kompānija Merck. Kompānijas vakcīna sastāvēja no plaši sastopama saaukstēšanās vīrusa, kurā bija ievietoti trīs dažādi mākslīgi izmainīti HIV-1 grupas gēni. Laboratorijas apstākļos pierādījās, ka asins šūnas, pēc vakcīnas saņemšanas uzbruka HIV un to nogalināja. Lai pārbaudītu, kā vakcīna iedarbojās uz cilvēkiem, Merck 2004. gada decembrī uzsāka plašu II pakāpes klīnisko eksperimentu STEP. Izpētē tika iesaistīti vairāk nekā 2500 HIV negatīvi dalībnieki Ziemeļ un Dienvidamerikā, Karību salās un Austrālijā. Paralēli 2007. gada sākumā šīs pašas vakcīnas (vīrusā ievietojot Āfrikā dominējošo HIV-2 celma gēnus) izmēģinājumi sākās Dienvidāfrikas Republikā. STEP jau bija faktiski pabeigts, kad 2007. martā neatkarīga novērotāju grupa, pamatojoties uz slēdzienu, ka vakcīna "palielina dalībnieku HIV infekcijas risku", eksperimentu apturēja. Nedēļu pirms tam Merck publicēja ziņojumu, kurā bija teikts, ka no 914 vakcīnu saņēmušajiem brīvprātīgajiem eksperimenta dalībniekiem ar HIV šajā laikā inficējās 49 cilvēki (5,36%), kamēr placebo saņēmušo grupā tādi bija tikai 33 no 922 (3,58%). Tā kā visi saslimušie, izņemot vienu, bija vīrieši homoseksuāļi, kas eksperimenta laikā turpināja dzimumsakarus ar citiem homoseksuāļiem, tad nav skaidrs vai vakcīna būtu iedarbīga sievietēm un heteroseksuāliem pāriem.

Pēc Merck vakcīnas fiasko Starptautiskās AIDS vakcīnas iniciatīvas prezidents dr. Sets Bērklijs teica: "Svarīgi atzīmēt, ka Merck produkta neizdošanās nebija negaidīta. Merck kandidāte, līdzīgi, kā visas citas šobrīd laboratorijas mēģeņu stadijā esošās līdzinieces bija ieprogrammēta imūnsistēmas "komando vienību" - T šūnu - aktivizēšanai. Taču, ņemot vērā, ka T šūnas uzbrūk tikai jau inficētām šūnām, daudzi zinātnieki tagad uzskata, ka šāda tipa vakcīnas nevar aizsargāt pret inficēšanos ar HIV. Daudz ticamāk, ka veiksmīga T šūnu aktivizācijas vakcīna varētu samazināt vīrusa izplatību jau inficētām personām."

Quo vadis?

Tā kā HIV/AIDS zāļu un vakcīnas izstrāde ir ļoti dārga, to var atļauties tikai pasaules bagātākās un lielākās valstis. Nenoliedzams līderis šajā ziņā ir ASV. Taču arī bagātiem netīk ilgstoši bērt naudu caurā maisā, vēl jo vairāk, ja pašiem pienāk laiks savilkt jostu. Tāpēc nebūtu nekāds brīnums, ja, piemēram, viens no lielākajiem valsts naudas piešķīrējiem ASV - Prezidenta ārkārtas plāns AIDS samazināšanai, kura nākošo piecu gadu budžets ir 48 miljardi dolāru drīzāk ieklausītos tādā viedoklī, kādu vairāku simtu pētnieku klātbūtnē šī gada martā pauda Alabamas universitātes mikrobioloģe Beatriče Hāna: "Mums vajag atzīties pašiem sev, ka šobrīd mēs nezinām, kā izgatavot HIV vakcīnu." Pēc Hānas teiktā šobrīd būtu pareizāk pārtraukt finansēt visas esošās iestrādes T šūnu aktivizācijas vakcīnu radīšanā, bet līdzekļus novirzīt zinātniskai izpētei jaunu vakcīnas darbības principu meklēšanai. Hānas viedokli atbalstīja arī ASV Nacionālā alerģiju un infekcijas slimību institūta vadītājs Entonijs Fauci, kurš 2008. gada jūlijā atcēla plašu, iepriekš ieplānotu kārtējās eksperimentālās HIV vakcīnas klīnisko pārbaudi.

ASV lielākās nevalstiskās organizācijas, kas nodarbojas ar AIDS medikamentu, testu un aprūpes līdzekļu ražošanu un piegādi - AIDS Healthcare Foundation USA vadītājs Homajons Hanlou, savukārt, izteica radikālu aicinājumu Savienoto Valstu valdībai. Viņš rosināja pavisam atteikties no vakcīnu izstrādes finansēšanas, pieejamos resursus veltot efektīvu zāļu izstrādei un esošo medikamentu pilnveidošanai.

Nav gan iedomājams, ka varētu sagaidīt pilnīgu atteikšanos no vakcīnas meklējumiem - to nevēlas ne farmakoloģijas biznesa pārstāvji, ne zinātnieki, ne pētniecības iestāžu vadītāji un vēl jo mazāk uz milzīgo līdzekļu apgūšanu naskie daudzveidīgās AIDS industrijas darbinieki - sākot no UNAIDS birokrātiem un beidzot ar sabiedrības informētājiem un bezmaksas šļirču dalītājiem narkomānu perēkļos. Daudz ticamāk, ka nākotnē turpināsies gan labāku zāļu, gan vakcīnas meklējumi, varbūt tikai izvirzot stingrākus nosacījumus I un II pakāpes klīnisko eksperimentu uzsākšanai.

Pēc ceturtdaļgadsimta intensīva zinātnieku darba un industrijā ieguldītiem dolāru miljardiem vēl joprojām nav ne zāļu, kas varētu izārstēt no HIV, ne vakcīnas, kas spētu efektīvi novērst inficēšanos. Lai iespēju robežās palēninātu HIV izplatību un AIDS pavadošo slimību progresu organismā, oficiālā medicīna šodien lieto dažādus anti-retrovīrusu preperātus.

Izārstējušies pacienti. Tādi patlaban ir divi.
Berlīnes pacients. Pirmais, kam izārstēts AIDS - amerikānis Timotijs Rejs Brauns Viņam CIV atklāja 1995.gadā, kad viņš studēja Berlīnē. Pēc tam viņš regulāri lietoja antiretrovirālos medikamentus. 2006.gadā Braunam konstatēja ļaundabīgu asinsrades sistēmas slimību mieloleikozi un berlīnes Šarītē klīnikā divreiz - 2007. un 2008.gadā - veica kaulu smadzeņu cilmes šūnu transplantāciju, kas izraisīja nopietnas komplikācijas un apdraudēja vīrieša dzīvību. Ārsti pat bija spiesti pacientam izraisīt mākslīgokomu, lai viņu glābtu. Dienā, kad Braunam veica pirmo transplantāciju, arsti pārtrauca pacientam dot antiretrovirālos medikamentus. Dažus gadus pēc tam viņa asinīs vēl tika atrastas CIV pēdas, bet vēlāk vairs ne.
Līdz "Londonas pacientam" viņa izārstēšanos uzskatīja par anomāliju.
Londonas pacients. Pašlaik netiek atklāts viņa vārds. HIV diagnosticēja 2003.gadā, bet 2012.gadā viņš sāka lietot antiretrovirālos medikamentus, kas aizkave CIV vairošanos organismā. Pēc dažiem gadiem vīrietim atklāja strauji progresējošu Hodžkina limfomu, kas ir ļaundabīga limfmezglu slimība. Viņš izgāja ķīmijterapijas kursu, pēc kura 2016.gada maijā pacientam veica kaulu smadzēņu cilmes šūnu transplantāciju. Pēc tam līdz 2017.gada septembrim viņš atkal lietoja antiretrovirālos medikamentus. Laipārliecinātos, ka pacienta organismā patiešām norit CIV remisija, ārsti pērstāja viņam dot zāles. Nu kau 18 mēnešus pacienta asinīs nav konstatēts HIV.

Ārstēšana. Zinātniekipēc tam vairākkārt mēģinājuši atkārtot CIV ārstēšanas metodi, kas palīdzēja Braunam, betlīdz šim tānav nesusi cerēto rezultātu. Parasti CIV drīzpēc tam atgriezies vai arī pacienti nomiruši no vēža.
Noskaidrots,ka cilvēkiem, kam ir reta gēnu mutācija CCR5-delta32, ir imunitāte pret CIV. Tas ir proteīns, kas atrodas uz balto asinsķermenīšu virsmas, bet CIV izmanto tā receptoru, lai uzbruktu un iznīcinātu asins šūnas, kas atbild par imunitāti.
Kaulu smadzeņu cilmes šūnu transplantācija ir ļoti dārga, sarežģīta un riskanta.

Raksti.
HIV/AIDS – cerības un vilšanās.
Izstrādā HIV vakcīnu no ģenētiski modificētiem augiem.

Saites.
Virusoloģija.