Merkurs, planēta
Pirmā planēta no Saules.
Tagad, pēc Plūtona izslēgšanas no Saules sistēmas planētu saraksta, Merkurs kļuvis par mazāko Saules sistēmas planētu. Tā diametrs ir 4880 kilometri, kas ir aptuveni trešdaļa no Zemes diametra.
Merkurs piedzīvo lielākās temperatūras svārstības mūsu Saules sistēmā. Kad tā virsma ir pavērsta pret Sauli, temperatūra sasniedz aptuveni plus 425 grādus pēc Celsija skalas, bet pagriežoties prom no Saules, temperatūra nokrītas līdz mīnus 185 grādiem.
Uzbūve. Planētai gandrīz nav atmosfēras.
Diennakts garums – 88 st. Nav derīga apdzīvošanai, jo pret Sauli pavērstajā pusē esot 400 grādu temperatūra, bet ēnas pusē – atklātā kosmosa aukstums.
Rotācija. Planēta rotē ap asi divreiz ātrāk, nekā tam vajadzētu būt, ja planēta būtu cieta.
Planētas virsma. Klāta ar krāteriem. Visās iepriekšējās misijās pirms Messenger tika iegūts priekšstats apmēram par 45% planētas virsmas.
Messenger uzņemtajos attēlos pamanīts nepilnu kilometru augsts pacēlums, no kura atiet desmitiem plaisu. Objekts varētu būt izveidojies pirms 4 miljardiem gadu, kad planēta strauji izpletās un tai bija jāiztur neskaitāmu meteoru triecieni. Neparastā veidojuma platums pārsniedz 1500 kilometru. Pacēlums tā vidū varētu būt sen izdzisuša vulkāna krāteris vai arī virsmas izspiedums, kas radies nepārtrauktā apkārtnes bombardējuma dēļ. Tomēr līdzīgs objekts līdz šim vēl nav ticis piefiksēts nekur citur Saules sistēmā.
Hipotēze par planētas sarukšanu. Uzskata, ka planēta pamazām atdziest un tādēļ saraujas. Garoza sakrokojas, radot kalnu grēdas uz planētas virsmas.
Kodols. Merkūra metāliskais kodols vismaz daļēji ir šķidrs, tas ļautu izskaidrot kādēļ planētai ir pastāvīgs magnētiskais lauks. Tā esamība ir mīkla pētniekiem. Kosmosa pētnieki noskaidrojuši, ka spilgtās Saules gaismas dēļ planēta ražo magnētisko lauku. Ar tā dēvētā elektromagnētiskā dinamo palīdzību. Tas ir fenomens, kas rodas, kad planētas kodola ārējā cietā kārta rotē ap iekšējo, šķidro, ražojot strāvu. Tā savukārt veido lauku.
Valdošā teorija ir tāda, ka tik mazai planētai jau sen vajadzēja atdzist un sacietēt. Lai planētas kodols varētu palikt šķidrs, tā sastāvā jābūt ievērojamam tādas vieglas vielas daudzumam kā sērs. Tas pazeminātu kodola kušanas temperatūru.
Pavadoņi. Nav neviena.
Orbīta. Apriņķo Sauli 88 Zemes dienās. Merkuram ir vislielākā orbītas ekscentritāte.
Izpēte. Nosaukts romiešu dieva Merkūra vārdā, kas ir senā dieva Tota sinonīms. Astrologi Merkūru uzlūkoja par tādu planētu, kas ietekmē indivīdam prātu un veiklību.
Pirmās ziņas par šīs planētas novērojumiem nāk no XIV gs.pmē., kad to novēroja asīrieši. Viņi šo planētu nodēvēja par Lēkājošo planēru (Ubu-idim-gud-ud).
Sengrieķu astronomi uzskatīja, ka patiesībā eksistē divas planētas - viena, kas redzama no rīta, un otra, kas redzama vakarā, tādēļ šo planētu sauca divos vārdos - Stilbon un Hermaon.
Pirmais kosmiskais aparāts, kas pētīja Merkuru, bija kosmiskā zonde Mariner-10.
Interesanti, ka planētu nevar vērot Habla teleskopā, jo spēcīgā Saules gaisma var sabojāt zinātnisko aparatūru.
Misijas.
Mariner-10. Pirmais cilvēku radītais kosmiskais aparāts, kas pētīja Merkūru XX gs. 70.gadu vidū. Zonde trīs reizes pārlidoja pāri planētai, apsekojot tikai vienu Merkura puslodi un izmantojot vājākus novērošanas instrumentus. Tā ieguva pirmās Merkūra fotogrāfijas - apmēram 45% planētas virsmas.
Messenger. Šo zondi amerikāņi palaida 2004.gada 3.augustā. Tuvojās planētai līdz 200 km tuvu. Sniedza nu jau visai pilnīgu Merkūra virsmas karti, parādījās iespēja pētīt arī planētas neredzamo pusi. Misija ļāvusi arī precīzāk noteikt magnētiskā lauka spēku un veidu. Iegūtie attēli parāda, ka uz planētas agrāk bijuši vulkāni.
Raksti.
Acīgais ufologs Merkūra krāterī pamana noslēptu citplanētiešu būvi.
Saites.
Saules sistēma.
